Božena Chodunska

Šodien pēc kursiem pastaigāju pa pilsētu un vienā brīdī noķēru sajūtu, ka nekur nav jāsteidzas, visu var paspēt, visam pietiek laika, visa kā ir gana un viss ir labi. Debesis bija tajā glītajā zilumā no gaišas uz jau pavisam tumšu ar pāreju (laikam tā ir melanža, vismaz dzijām tā ir), kāds raksturīgs ziemai, kura lēnām kratās uz pavasara pusi, un tad tur Milda uz debesu fona ar visām zvaigznēm...
Blenžot uz Mildu, atcerējos, ka pēdējos daudz gadus neesmu no darba gājusi mājās ne piecos, ne sešos, visi darbi un sadzīve bijuši ugunsgrēku dzēšanas režīmā, gauži reti bijis tā ka nevar vien izvēlēties, kuru filmu šovakar paskatīties, vārdu sakot, mana dzīve ir tāda ļoti, nu pār mēru lietderīga, es pat teiktu, man nav bijis garlaicīgi ne brīdi (nē nu labi, es biju uz dažām teātra izrādēm, kas bija garlaicīgas :)), un vēl es nodomāju, laiks, nu piemēram, šitas, kad es stāvu un blenžu uz Mildu pret ļoti glītām tumšzilām debesīm, liekas tā kā nedaudz zagts un slepens, un tāpēc vēl labāks.
Zodziet laiku, mīļi Cibas grāfi, hercogienes un citi bastardi!