Božena Chodunska

Vakar no rīta, mazā gaismiņā izgāju pa durvīm, nokāpu pa trepītēm un nožāvos vēkšpēdu, kur slavenā turbosētniece nebija nokaisījusi (es viņu diez ko nemīlu, viņa apkalpo kādas 25 mājas,un rezultāts ir tieši tāds, kā kad viņa mēģinātu aptīrīt kādas 25 mājas, pie tam šis radījums vienmēr nešķīsti lamājas un brēc, ka māju iedzīvotāji viņai gandējot dzīvi), patiesībā nokritu pļeks uz labā pakaļējā šķiņķa.
Tas bija gana sāpīgi, un es šo pieredzi nevilšus skaļi verbalizēju nepieklājīgā vienzilbes vārdā, kas droši vien neuzlabos manu publisko tēlu, sevišķi kaimiņu sievu acīs. (Kaimiņi ar mani labprāt sveicinās,bet no dievām īsti draudzīgas ir tikai divas,ckamēr pārējas raugās uz mani ar neslēptām aizdomām).
Es, protams, nelepojos ar šo, tikai gribēju piezīmēt, cik trausli mēs esam, un krīzes brīžos, krītot uz pakaļas un tmldz, izšaujam bļaģ, nevis mammu vai Dies augstais.
Šodien man tur ir zilums, un stipri sāp, skaidrs, ka būtu man 25 gadi vairāk un osteoporoze, gūžas endoprotezēšana būtu mana šodiena.