Božena Chodunska

Nopļāvu pirmo zāli šogad, pirms pāraug tā, ka pļausme ar mašīnu kļūst maziespējama (es nemāku izkapti, bet trimmera nav). Visur, visur ir tās Mazās Zilās Puķītes. Gribēju jau nopļaut, bet atstāju bitēm, kaut kā viņas tā pārmetoši skatījās.
Paspēju pagulēt jaunpļautajā zālē zvaigznītē ar skatu augšup, kur debesis zilas kā porcelāna sunīša actiņas. Man patīk tā gulēt un domāt, ka zeme lielā ātrumā griežas ar visu mani, tāpēc jāpiespiežas cieši, lai es nenoripoju nost.