Božena Chodunska

Izvadājām vakar ārzemju Tēvoci un Kundzi ar kuģīti Liepāja vārdā, redzējām jo daiļu negaisu un iekļuvām egzōtiskā lietū. Jācer, ka nebija par traku tas viss nepieradušam vienam ārzemju tēvočam. Iedomājieties, Tēvocs tak nezināj, ka naktī var peldēties. Kad es bij pie viņiem ciemos (tas bij drausmīgi sen), es viņam parādīj, ka naktī var iet drusku papeldēt okeānā un apskatīt ugunis krastā, un tas ir skaisti.
Jā, un tad tēvocs un mans papiņš atvadījās (viņi ir brālēni, kuri nebij tikušies kopš pēdīgā kara), un abiem bij asaras acēs, jo abi jau gados un sazin kā ar to nākamo tikšanos maz būs (ai, kā man nepatīk visādu veidu atvadas, jo tās ir skumjas un dzīve jau tāpatiņas nav tik priecīga kā gribētos!). Tā redz i' ar tiem cilvēkiem, viņi parādās tavā dzīvē un tad pazūd kā nebijuši (vai kā žīd pa Miķeļdienu)...