Božena Chodunska

Vēl es jums pateikšu, Mīļo Garkājtētiņ, mežā es satiku citus sēņotājus.
Apmēram trīs bija kundzes gados, viena mēģināja sēni iegūt, uzdurot uz nūjošanas piederuma. Laikam mugura sāpēja un negribēja liekties. Nu bet varbūt viņai tāda attālināta metode.
Tad bija daži kungi, no kuriem es ātrāk taisījos prom, viens viss treniņbiksēs no biežņas izlīda, bet nebija sportists, jo rokā nazis un otrā rokā spainis. Ko es varu zināt, varbūt sēņo, varbūt par manām aknām interesējas.
Tos, kas sēņo ģimenēm, es atzinu par mazbīstamiem, kas, protams, ir klišeja, jo vai ta nevar būt maniaks ar diviem maziem bērniem?
Viens kungs bija saģērbies it kā ietu taigu pētīt un naftu meklēt, nevis sēņot. Viss kostjumčikā pod kamufļaž, galvā cepure ar malām (manā jaunībā tādu sauca par panameni) un vēl odu tīkls.
Un tad jāpiemin dāmas. Tādas, kuras saģērbušās kā uz randiņu, nu tur diezgan glītā prikidā, vienīgais stila pārkāpums - maisiņš rokā. Dārgās dāmas, sēņotājas pilnīgi obligāts aksesuārs ir elegants groziņš. Kā gan izskatītos dāma jātnieces kostīmā bez pātadziņas, bet ar lāpstu?
Bet jā, dāmas visādi citādi bija krietni saposušās. Viena pat sēņoja uz velosipēda. Tāds kā safari. Pilnīgi iespējams, ka kādai no viņām bija randiņš. Piemēram ar to kungu, kurš naftu meklē. Un pat ja ne, dzīves līkloči ir neizdibināmi. Nevar zināt, vai aiz cūceņu grāvja nejāj princis baltā zirgā. Vaļasprieki vieno!