Božena Chodunska

Mans indiāņu vārds varētu būt Tā, Kas Nāk Mājās Vēlu un Tumsā, jo tikai nesen pārnācu vasarsmājā pie savas Jūrascūkas, gaismojot ceļu ar telefona lukturīti. To ceļu tumsā es esmu gājusi jau veselu mūžību, mainās tikai gaismas avoti. Kad es biju vēl jauna meita, septembra vakaros mēdzu braukt pie vecākiem ar pēdējo vilcienu, zem kājām čabēja lapas, mugurā spīdēja mēness. Papus parasti iekūra pirtiņu, un es zināju, ka mani gaida.
Tagad pašvaldība nolīdzinājusi ceriņus, viss tāds noskalpēts, bet ceļš tas pats, ceļu es atrastu arī pilnīgā tumsā.
Šodien Bļannele brauc nah Amerika, mani vecāki bija ielikuši aploksnē naudiņu, un mamma viņai bija uzrakstījusi kartiņu puspajokam. Un Bļannele raudāja...
Šis vakars bija atgādinājums par citiem vakariem, kādi bija, un kādu vairs nebūs, un, ja drīkst, es tagad pabāzīšu galvu zem segas un klusi dīkšu pati nezinu, par ko.