Božena Chodunska

Mazpilsētā viss slapjš, aizlijis, zied un smaržo. Iestādītās puķes ieaugušās, tomāti arī.
Mums ir pilna siltumnīca ar tomātiem. 22 gab. Siltumnīca vēl turas, bet tiešām nezinu, cik ilgi. Jājauc nost un jābūvē no jauna vai kapitāli jāremontē. Šī ir sieviešu māja, te estrogēni krīt no cakotajiem aizkariņiem (es tagad pārspīlēju par aizkariņiem, ja) un lūkojas no katras puķu dobes; nestabilus priekšmetus mēs piesitam ar sešcollu naglām, mākam lietot kazaskājas, lai kaut ko izjauktu, un mazliet cirvjus, lai iedzītu zemē jebko. Te mūsu vīriešdarbu prasmes arī beidzas. Mēs slikti urbjam ar urbjiem, nožēlojami skaldām malku, esam vājas zāgētājas un pavisam nemākam sasliet siltumnīcas. Visas šīs mazliet greizās paradīzes pats galvenais ir mans papus, kuram jau 88 gadi, un arī viņam ar dēļu kraušanu vairs nav pa ceļam. Citi vīrieši še vienmēr bijuši sporādiski, viņu ieguldījumi ir monumentāli, taču ne ikdienišķi.
Tā nu pamazām gribu apvaicāties pēc pāris meistariem, kuri mums margaritām par taisnīgu atlīdzību varētu rudenī nojaukt veco godību un pavasarī uzstellēt jaunu. Ja jūsu nepārspējamajiem meistariem jāņiem, imantiem vai sašām paredzams pabrīvs rudens, sūtiet viņus man.