Božena Chodunska

Kapos šodien bija aplam jauki, gluži kā Plūdoņa "Eža kažociņā", kur dūja dūc, žube velk, sēri zvana dzeguzīt'. Dzeguzes gan nebija, toties žubju pilns, un man pat likās, ka dzirdēju savu pirmo šīgada lakstīgalu. Pa Garo Garlaicīgo ielu pretī nāca steriem pārīšu, visāda vecuma, dzimumu un kombināciju, gan sadevušies rokās, gan solīdi ieķērušies elkoņos (pārsvarā elkoņos ieķeras dāmas), citi savukārt bučojās Kapos uz soliņiem, pie viena dzerot alu. Nodomāju, ka tas ir gaužām mīlīgi, un man tūdaļ sagribējās alu. Kaut kur manas melnās un nocietinātās sirds dziļumos atausa vāra atmiņa par sadošanos rokās un bučošanos uz soliņiem kā kaut ko vērā ņemamu un iepriecinošu, tomēr veselais saprāts tūdaļ indīgi piemetināja, ka neviens kandidāts neatradīsies līdz pat pašai Špicbergenai, tāpēc prātīgi būtu iet tūdaļ mājās un nomazgāt logus. Rajona kaijas savukārt pēc nodošanās romantikai un saldējuma un kino perioda atgriezušās atpakaļ sadzīvē. Droši vien sēž uz olām. Apprecējusies arī tā kaija, kuru piebaro dullā kundzīte no blakusmājas. Viņa tam zoss lieluma albatrosam liek ēdienu uz palodzes, un kaija laikam uzskata viņu par savu patronesi, jo nesen, iestājoties ligzdas pošanas trakumam, nemitīgi lidoja pie savas labdares rādīt dažādus ligzdas polsterēšanas materiālus, spalviņas, iesaiņojamā papīra stērbeles, pie viena dziļdomīgi ķērcot.