Božena Chodunska

Ievēroju, ka mani visnotaļ sirsnīgi sveicina vīriešu kārtas kaimiņi, mēs dažreiz parunājamies, viens kaimiņš, ļoti patīkams dzentlmenis, pat piedāvā aiznest manus iepirkumu maisiņus. Pat Ostaps, kamēr mums nebija sākušies koku kašķi, man bija čoms. Kaimiņu sievas turpretī sveicienus tikko atņem. Es pilnībā noraidu jebkurus izdomājumus un aizdomas par sevi kā liktenīga tipa sievieti vai Precēto Sieviešu Biedu. Es, palūgšu iegaumēt, esmu maza, neievērojama radībiņa, kantora peļuks, pie tam pārziedējusi divu bērnu māte. Un man ir tiklas drēbes, kuras patiktu pat Pat Jūlijai Stepaņenko.
Droši vien vaina tā, ka mēs dzīvojam pirmajā stāvā, un kuram gan nav gadījis virtuvē uzdejot vai uzdziedāt, vai atkal skaļi izteikt viedokli, ja uz kājas piepeši uzkrīt panna? Droši vien viņas uzskata mani par ļoti aizdomīgu personu.
Un nav jau tā, ka gluži visas nesveicinās. Policista līgava no blakusdzīvokļa ir ļoti jauka, Jaunkundze gan tūlīt sacīja, ka viņai vienkārši logi uz otru pusi. Vēl ar mums sveicinās patīkamā bārdaiņa sieva, bet viņa dzīvo blakus mājā.
Nesen mums vasarsmājas kaimiņos ieposās jauni iemītnieki, es tūdaļ pamanīju, ka viņi ir tādi latviski rezervēti, proti, man neradās sajūta, ka vajadzētu aiziet ciemos ar pirmo rabarberu pīrāgu. Vēlāk nodomāju, ka varbūt tas tikai tāpēc, ka viņdien stiprinot logā odu tīklu, pie tam trīs reizes, no kurām divas bija nerezultatīvas, vairākas reizes skaļi un ar izteiksmi pasacīju "bļaģ".