Božena Chodunska

Mēs ar Sīko nupat staidzinājām māsas dekoratīvo suni, un gandrīz pie pašas Gaujas mums piemetās milzīgs vilkusuns teļa lielumā, ar gaišiem plankumiem sānos, mēs nodomātu, ka spoku suns, ja vien iepriekš viņš jau nebūtu piesities vienam puisietim. Puisietis zvanīja Ulubelei, Ulubele necēla, tikmēr suns, sajūsmināts par jaunatrasto baru, tecēja mums līdzi, savā nodabā ošņādams senas pēdas kā vilkacis, pēc kura viņš patiesībā arī izskatījās. Mazais dekoratīvais no bailēm teju aizgāj ar sirdi. Mēs jau apsvērām bīstamo nākotni ar draudzīgo vilkati, bet te nonācām pie kaimiņAndža mājas, un Andža atpazina Cēzariņu no ostmalas (no pričala, saproties). Tā Cēzariņš atrada pagaidu mitekli, līdz nonāks savā ostmalā (em, sanāca nesmuki, it kā mēs Andžu apkrāmētu ar suņiem), bet mazais dekoratīvais nesās mājās ko īsās kājeles spēj.