![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vakar ebreju puikas, kas katru rītu brauc ar Maģisko Autobusu uz savu skolu, bija par godu svētkiem uzcirtuši baltās izšūtās cepurītes, nezinu, ka viņas sauc.
Nekad agrāķ nebiju viņus tajās redzējusi. Vienam lielākajam puikam, kurs apmēram Līzes vecumā, mazais brālītis pie rokas. Sildīja sirdi. Nav jau gluži ka Vīnē, kur viņiem visi pričendāļi vairāk izteikti, bet tomēr jauki. Varbūt, es domāju, mēs beidzot sākam pieaugt tik tālu, ka katris un ikviens var staigāt ar savu cepurīti, kauč arī tas būtu lidojošā makaronu monstra bazīcas piekritējs ar caurduri.
Lūk, kad redzēšu kādu caurdurī, ticēšu, ka mums te līdz galam brīvs un laimīgs sociums.
Nekad agrāķ nebiju viņus tajās redzējusi. Vienam lielākajam puikam, kurs apmēram Līzes vecumā, mazais brālītis pie rokas. Sildīja sirdi. Nav jau gluži ka Vīnē, kur viņiem visi pričendāļi vairāk izteikti, bet tomēr jauki. Varbūt, es domāju, mēs beidzot sākam pieaugt tik tālu, ka katris un ikviens var staigāt ar savu cepurīti, kauč arī tas būtu lidojošā makaronu monstra bazīcas piekritējs ar caurduri.
Lūk, kad redzēšu kādu caurdurī, ticēšu, ka mums te līdz galam brīvs un laimīgs sociums.