![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mīļo Garkājtētiņ! Es jau vēl nepastāstīju, kā pavadu atvaļinājumu. Kopumā atvaļinājuma laikā es būšu vairāk novāļājusies pa teltīm un tmldz. vietām kā gulējusi normālā gultā.
Patiesi brīnišķīgajā Saaremaa salā viss pa vecam brīnišķīgi, vienīgi viņu galvaspilsēta aizvien vairāk darbību un izklaides vērš uz gausiem, bet turīgiem zviedru /vācu pensionārtūristiem. Garlaicīgi, vienvārdsakot.
Mandjalas kempings mūs uzņema kā allaž draudzīgi, vieni kaimiņi bija Narvas krievi, kuri ceļoja kopā ar mūziku no padomju multenēm un vairākiem puišeļiem. Visvairāk prātā palika Aļiks, kurš kliedza visskaņāk, un pāris reižu ar koku rokā izskrēja cauri mūsu nometnei. No rītiem Aļiks izlīda iz telts ģerbies rūtainā pidžamā kā Kevins no Viens pats mājās.
Otri tuvākie kaimiņi bija lietuviešu bars, kas ceļoja ar Maķedonijas Aleksandra vērienu. Ziloņu nebija, toties bija milzīgs tents, gāzes grils, galdu viņi noformēja ar īstiem traukiem, galda piederumiem un pat 2 zaļām papardēm podos, es gan nepārliecinājos, īstām vai mākslīgām. Man īsti netapa skaidrs, kāpēc viņi nepaliek dzīvokļos vai privātmājas, bet izvēlas vazāties apkārt, jo izskatījās, ka pa salu viņi nebraukā, bet laiku saturīgi pavada kempingā. Vakarā pēc tumsas iestāšanā viņi skatījās kino ar līdzpaņemtu projektoru un pārnēsajamu ekrānu. Eksperti nozarē sacīja, ka tā esot filma par Sūkli Bobu.
No Laba Daba visvairāk patika Pekša dejas pusnaktī klausoties Inokentiju, ko es butu gribējusi uzgleznot, ja vien prastu, sevišķi jauka bija vieta, kur Peksis griezās elkoņos ar bārdainu hipsteri.
Apsargi, Vīri Dzeltenās Vestēs, turpretī ļoti nepatika, īsti maitasgabaliņi. Viens, kurš nepatika īpaši, apgalvoja, ka no Jiržika palienētais dzīvojamais busiņš neesot kemperis, bet gan vieglā mašīna. Jiržika busiņš ir ļoti jauks, lai arī neatbilst mūsdienu dailes un košuma standartiem, un ļaudis no malu malām nāk iepazīties ar busiņa ekipāžu. Ja tas būt manss busiņš, es tam pašūtu tematiskus krāsainus aizkariņus, bet tagad aizkariņi ir kādi nu ir, vairāk atbilst apbedīšanas dienesta automobīlim.
Patiesi brīnišķīgajā Saaremaa salā viss pa vecam brīnišķīgi, vienīgi viņu galvaspilsēta aizvien vairāk darbību un izklaides vērš uz gausiem, bet turīgiem zviedru /vācu pensionārtūristiem. Garlaicīgi, vienvārdsakot.
Mandjalas kempings mūs uzņema kā allaž draudzīgi, vieni kaimiņi bija Narvas krievi, kuri ceļoja kopā ar mūziku no padomju multenēm un vairākiem puišeļiem. Visvairāk prātā palika Aļiks, kurš kliedza visskaņāk, un pāris reižu ar koku rokā izskrēja cauri mūsu nometnei. No rītiem Aļiks izlīda iz telts ģerbies rūtainā pidžamā kā Kevins no Viens pats mājās.
Otri tuvākie kaimiņi bija lietuviešu bars, kas ceļoja ar Maķedonijas Aleksandra vērienu. Ziloņu nebija, toties bija milzīgs tents, gāzes grils, galdu viņi noformēja ar īstiem traukiem, galda piederumiem un pat 2 zaļām papardēm podos, es gan nepārliecinājos, īstām vai mākslīgām. Man īsti netapa skaidrs, kāpēc viņi nepaliek dzīvokļos vai privātmājas, bet izvēlas vazāties apkārt, jo izskatījās, ka pa salu viņi nebraukā, bet laiku saturīgi pavada kempingā. Vakarā pēc tumsas iestāšanā viņi skatījās kino ar līdzpaņemtu projektoru un pārnēsajamu ekrānu. Eksperti nozarē sacīja, ka tā esot filma par Sūkli Bobu.
No Laba Daba visvairāk patika Pekša dejas pusnaktī klausoties Inokentiju, ko es butu gribējusi uzgleznot, ja vien prastu, sevišķi jauka bija vieta, kur Peksis griezās elkoņos ar bārdainu hipsteri.
Apsargi, Vīri Dzeltenās Vestēs, turpretī ļoti nepatika, īsti maitasgabaliņi. Viens, kurš nepatika īpaši, apgalvoja, ka no Jiržika palienētais dzīvojamais busiņš neesot kemperis, bet gan vieglā mašīna. Jiržika busiņš ir ļoti jauks, lai arī neatbilst mūsdienu dailes un košuma standartiem, un ļaudis no malu malām nāk iepazīties ar busiņa ekipāžu. Ja tas būt manss busiņš, es tam pašūtu tematiskus krāsainus aizkariņus, bet tagad aizkariņi ir kādi nu ir, vairāk atbilst apbedīšanas dienesta automobīlim.