Božena Chodunska

Mēs ar radinieci Katržinku reiz dzērām vīnu. Un nodomājam, ka bērni mums jau lieli, mēs varētu iestāties zemessardzē. Skrietu pa mežu ar bīsem, matiem plīvojot. Iemacītos atrast pazudušas tantiņas ogotājas un rakt ierakumus. Katržinkas dēlēnam gan tā nelikās laba doma, viņš teica, ka mūs tūlīt aizsūtīs uz Irāku un nošaus, un viņi ar mazo Jaunkundzi paliks bāreņos. Bez mammām. Un paši mazgās zeķes.
Kaut kā tas tā arī palika ka pjanijs bazars, bet aizvakar mēs atkal dzērēm vīnu un Katržinka man saka, ka mēs tak tā to nevaram atstāt un mums būtu jāiet pieteikties. Un tagad es saku domāt, vai es varu laikā noskriet jūdzi.
Jā, un mūs droši vien paņems sanbata, jo mums ir gandrīz attiecīga izglītība.