Božena Chodunska

Dakter, šitas man arī jums jāizstāsta, lai klīniskā bilde būtu pilnīga. Tātad, bez tā, ka maza būdama sapnī redzēju dronus, man bija vēl, lūk, kāds sapnis.

Es it kā biju tādā sarkanīgā tunelī vai alā, kas tiecās šašaurināties un mani nospiest. Lai dzīve nebūtu kā medusmaize, ausīs visu laiku skanēja bum-bum, bum-bum. (pēc loģikas tai vajadzētu būt asins plūsmas dunai ausīs) un radās tāda īpaša , ne pārāk jauka sajūta, it kā es nevarētu aptvert savas robežas (kur sākos un īpaši, kur beidzos, šo es vispār nevaru aprakstīt, es domaju, ka to var sajust vienīgi mazliet piepaplašinot apziņu).
Laiku pa laikam ala pārstāja gāzties man virsū, un tad bija gana labi. Tad priekšā es redzēju tādu kā gaismu un skanēja mūzika un dziedāšana, ko brīnišķi aprakstījis Tolkīns, kad viņš raksta par pārpasaulīgām elfu dziesmām, tāpec to es pat nemēģināšu ilustrēt kā glītāk. Gaismā tuneļa galā kāds dejoja, pēc manām nepieredzējuša īpatņa domām tā bija meitene baltā kleitā, es domāju, ka goč pendel kāda princese.
Tad, kad bija šī gaisma, skanēja mūzika un tā tur būtne dejoja, viss bija labi, nedodiet ēst un dzert, dodiet tik šitā pasapņot, bet vai tad es neteicu, ka drīz ala atkal sāka gāzties man virsū, un viss sākās no jauna? Tas bija nepatīkami pēc suņa. Loģiski, ka es pamodos un raudāju!
Vēlāk gudri ļaudis sacīja, ka es droši vien skatījos atmiņu video par to, kā es piedzimu.
Šo home video es skatījos līdz apmēram 3-4 gadu vecumam. Pēc tam es to redzēju tikai vienu reizi, kad man bija kādi divdesmit trīs gadi. Neilgi pēc tam mani vēlreiz piemeklēja šī sapņa Īpašā Nepatīkamā Sajūta (it kā es nevarētu aptvert savas robežas). Dīvainā kārtā, tas notika tieši tad, kad es sēdēju fakultātes dekanātā un kārtoju kaut kādus papīrus.
Kaut kā es tos papīrus sakārtoju, iztenterēju no dekanāta un tā arī nesapratu, kāda šaize tajā brīdī gadījās matriksā.