Homemade
Nesen mani cienāja ar mājas garšīgo. Par kandžu saukt būtu grēks. Kalvadoss no Dieva žēlastības.Puisietis, kas šo darina, visu sapildījis daiļās vienādās appītās pudelēs un ar savu veikumu aplaimo draugus. Vairāk par vienu maziņo es gan nespēju pieveikt (un es neiru no tiem sieviešiem, kuras nedzer tīru mantu!), jo pēc norīšanas kājas tādas smagas un siltas kļūst un libido atraisās, un acu priekšā visa dzīve aizpeld mērkaķa ātrumā (re ku mammiņa mani mazu šūpo šūpolītēs, re ku pīpoju vīnogu lapas aiz šķūnīša, re ku pirmais randiņš un neveiklais sekss, re ku augstskolas diploms jau rokā, pirmā darba intervija). Tā jau pēc otrās glāzes var arī nākotni pareģot un kļūt vaļīga un visādas lietas sadarīt. Ko gribēju teikt - nu meistars viņš varens, ja no darba atlaidīs, varēs dibināt arteli, lai tik ābolu raža padodas. Ir vēl vīriem rokās spēks mantu darināt.
Un tad kolēģe no Vāczemes smalko konču kasti atveda. Ar liķieriem un visādām grādīgām povidlām. Un vienā, ar ābolīti - tā pati garša! Tā pati sajūta! Tikai deva mazāka.
Aiz ko mēs paši nevaram? Šokolādes izlase - ar lūļu no Kurzemes, ar brāgu no Vidzemes, ar pašdzīto no Rīgas un dzimtenīti no Latgales.
Un tad kolēģe no Vāczemes smalko konču kasti atveda. Ar liķieriem un visādām grādīgām povidlām. Un vienā, ar ābolīti - tā pati garša! Tā pati sajūta! Tikai deva mazāka.
Aiz ko mēs paši nevaram? Šokolādes izlase - ar lūļu no Kurzemes, ar brāgu no Vidzemes, ar pašdzīto no Rīgas un dzimtenīti no Latgales.