Božena Chodunska

Es 3-5 gadu vecumam gandrīz katru nakti redzēju sapnī, kā pa tumsu skrienu cauri nebeidzamai pļavai, kur zāle visu laiku aug tikai garāka un garāka, tā sen jau pārsniedz manu mazo bērna augumu. Viss, ko redzu, ir milzīgi, resni zāles stiebri un melna debess, līdz beidzot, tā bez atelpas skrienot, nonāku tumša, šaura grāvja malā. Abus krastus savieno necila laipa, otrpus laipai turpinās nebeidzamais zālajs. Es izmisīgi speru soli uz laipas, un laipa lūst, es krītu, krītu un krītu nebeidzamā melnā tukšumā, lidz no šī kritiena pamostos.

Sākumā baidījos no šī sapņa tik ļoti, ka bail bija iet gulēt. Bet vēlāk pieradu pie sava iknakts ciemiņa.