Božena Chodunska

Visāda patriarhālas spēlītes ir dikt cieņā, un ļaudis uz tām labprāt pavelkas. Es to mēdzu izmantot savā labā, es jau gan zinu, ka jūs tagad negribēsiet ar mani draudzēties, un vēl uz Hannu aizstiepsiet. Mans neglītais noslēpums ir šāds - ja man sāk neizturami uzmākties visādi izplatītāji kā Arturs no IZZi vai Dāvis no Viasat un es nekādi no viņiem netieku vaļā, un esmu pārāk nogurusi, pat lai iebrēktos - man ir mēnešreizes, mani neviens nemīl un vispār lieciet mani mierā, es nekā nepirkšu es beidzot saku, ka es no šī visa neko nesaprotu un par to maksā Mans Vīrs! Ziniet, tas labi strādā, Artūrs no Izzi un Dāvis no Viasat ir ļoti saprotoši.
Vienreiz bija atnācis municipālais policists, tāds mazs, izkāmējis bārabērns, lai palūgtu pagraba atslēgas un paskatītos, ko tādu kaimiņš glabā pagrabā (ir aizdomas, ka nelegālu alkoholu, bet par to kušs). Es viņam (policistam) īsti negribēju tās atslēgas dot, jo pirmkārt es nenododu kaimiņus, lai policija tiek galā ar viņu paši, otrkārt policists izskatījās tik nošņurcis, ka man likās - viņš nav īsts. Īsti policisti ir tādi kā CSI seriālā, loģiski. Es sacīju, ka atslēgas ir Vīram. Viņš nēsā atslēgas līdzi. Tāpēc man nav atslēgu.
Policists bez vārda runas noticēja un gāja prasīt atslēgas sētniecei.
Jūs gadījumā gribēsiet zināt, vai man nav neērti izlikties par pilnīgu muļķi, man jāsaka, ka nemaz, es šo daru ar lielu azartu un patikšanu.