![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mēs ar Jaunkundzi bijām aizgājušas uz Dzirnu 30 gadu šovu. Tā kā neesmu kultūras blogere, bet lielākoties pievēršos Ciešanu un Sāpju atveidojumiem, par pašu koncertu neko daudz nerakstīšu. Ja nu vienīgi to, ka 4 stundas ir tiešām daudz, sevišķi, ja cilvēkam ir migrēna un galvā tarakāni rīko džamborejas, sito ar āmuriem pa galvas iekšpusi, un pasākuma beigas man sagādāja ciešanas.
Aprakstīšu tikai sīku, bet izteiksmīgu dzīves drāmu ar visu tās karali.
Starpbrīdī, kad lielākoties visi aizgāja padzerties un pačurāt (tas izdevās tikai izredzētajiem; starp citu, ņemot vērā baiso rindu pie sieviešu tualetes, šī bija viena no tām reižēm, kad jo karsti vēlējos būt vīrietis), mūsu krēslu rinda patukšojās, un tajā brīdi parādījās galvenā zvaigzne - mazs puisītis , tā uz gadiem trim. Viņš pienāca pie katra krēsla, nolaida sēdekli, secināja, ka tas neturas lejā, bet ar troksni atkrīt atpakaļ. Tā viņš noblīkšķināja pēc kārtas visus krēslus, līdz nonāca pie tā, kurā sēdēja Jaunkundze. Sapratis, ka izklaide beigusies, viņš nostājās pie pēdējā brīvā sēdekļa un, rūpīgi nomērķējis, sāka sist galvu pret atzveltni. Ne pārāk stipri, ne tā, lai sāpētu, bet lai parādītu attieksmi. Tad viņu pasauca mamma, un viņš aizgāja, atpakaļceļā noblīkšķinot vēl dažus krēslus.
Aprakstīšu tikai sīku, bet izteiksmīgu dzīves drāmu ar visu tās karali.
Starpbrīdī, kad lielākoties visi aizgāja padzerties un pačurāt (tas izdevās tikai izredzētajiem; starp citu, ņemot vērā baiso rindu pie sieviešu tualetes, šī bija viena no tām reižēm, kad jo karsti vēlējos būt vīrietis), mūsu krēslu rinda patukšojās, un tajā brīdi parādījās galvenā zvaigzne - mazs puisītis , tā uz gadiem trim. Viņš pienāca pie katra krēsla, nolaida sēdekli, secināja, ka tas neturas lejā, bet ar troksni atkrīt atpakaļ. Tā viņš noblīkšķināja pēc kārtas visus krēslus, līdz nonāca pie tā, kurā sēdēja Jaunkundze. Sapratis, ka izklaide beigusies, viņš nostājās pie pēdējā brīvā sēdekļa un, rūpīgi nomērķējis, sāka sist galvu pret atzveltni. Ne pārāk stipri, ne tā, lai sāpētu, bet lai parādītu attieksmi. Tad viņu pasauca mamma, un viņš aizgāja, atpakaļceļā noblīkšķinot vēl dažus krēslus.