Božena Chodunska

Dakter, mēs jau esam ilgi pazīstami... Man vispār ir tā, ka nu.... man tak ir cilvēki jāpazīst kādus gadus, pirms es ar viņiem veidoju nu tur attiecības, un tā. vai atkal tā, ka nemaz nav jāpazīst. Braucām kopā autobusā, un izstāstījām visu dzīvi. Vārdu sakot, pienācis laiks uzzināt dažus manus tumšos noslēpumus.
Ok, Dok, nevajag baidīties, labi?! Nebūs jau nekas tāds. Velciet ķiteli, iedzeriet lietuviešu šmigu un nemīziet riepā!

Ir cilvēki, un viņu ir daudz, kuriem cilvēku pēdas ir kaut kāds fetišs.

Tad nu lūk, man tas nemaz nav fetišs. Gluži otrādi. Zeķes pēc maniem ieskatiem ir ģeniālākais produkts. Vēl nesapratāt? Skaidroju - man šausmīgi nepatīk kāju pirksti. Pirmkārt man viņi liekas intīmākā cilvēka zona. Intīmāka par ģenitālijām un smadzenēm.
Man patīk dzīvnieku pēdiņas. Kaķu, suņu, jūrascūku. Mazu bērnu pēdiņas vēl ir Ok. Bet pieaugušu cilvēku pēdas es ar mokām pieciešu tīri viņu funkciju dēļ.
Cilvēkiem mēdz būt glītas ausis. Acis, nu jūs jau zināt, dvēseles spogulis un sirds logi. Ģenitālijas arī kaut kādā mērā personības projekcija. Nu bet pēdas... man šķiet, ka hobitiem šis bija ļoti labi atrisināts ar biezu vilnu.
Agrā jaunībā viens puisietis tā kā sita man kanti, tā kā ne (ej nu sazin, kādi viņam bija tie nolūki), tad nu lūk, viņš vienmēr atnācis ciemos novilka zeķes un kaut kur ierullēja. Patiesībā nevis vienmēr, bet pāris reižu, jo ilgi tas nevilkās.
Sakiet lūdzu, kāds disorders man piemīt, un vai to vajag ārstēt?