Božena Chodunska

Lai aizlāpītu savus kultūrvēsturiskos robus, lasu Simenona sēriju par komisāru Megrē. Absolūti apburbuļojoša, naiva un izglītojoša lasāmviela. Es, ziniet, gribu uz to 1965. gadu. Parīzē, vēlams. Kratīšanai nevajag orderi, nopratināt lieciniekus var arī pludmalē. Komisārs ne tikai pīpē pīpi, bet arī iedzer. Izmeklēšanas gaitā. Vienreiz viņš bija nogājis arhīvā, un tur darbinieks tūdaļ apvaicājas, vai nevajag nosūtīt puišeli uz traktieri pēc kāda aluskausa. Vienreiz veicot izmeklēšanu komisārs vienā vakarā vispirms baudīja baltvīnu, tad sarkanvīnu, pēcāk šampanieti un visbeidzot brendiju. Man liekas, viņš visu laiku ir nelielā žvingulī. Politnekorektums atbruņo. Viens no lieciniekiem bija (citēju, ja!): "...bija pederasts, un viņam piederēja sīkpreču veikals". Un tas viss pirms nieka 50 gadiem!