Božena Chodunska

Jūra bija pelēka, bet to jau varēja gaidīt, un mēs mazliet salijām, toties apskatījām nūjotājus, suņus (man īpaši patika punduršpici, bet Jaunkundzei labradori), skrējējus un nūdistu būves, tās gan tikai pa gabalu, un izostījāmies svaigu gaisu. Latvijas Dzelzceļa interaktīvais saraksts gan reāli sūkā ledu, tāda vilciena nemaz nebija, ja gribat zināt. Bet tas nekas, jo vilciengaidīšanas brīvajā laikā mēs apmeklējām lielveikalu.
Mums iepatikās saldais pārītis, kas sastāvēja no algota killera, kā mēs vienprātīgi nospriedām, un viņa draudzenes, maigas, trauslas būtnes ar lielām, uzticīgām acīm. Viņi viens otram piestāvēja kā zilums acij, kā rūsa dzelzij, kā kola vecam viskijam. Ar to es gribu sacīt, ka viņi viens otram nemaz nepiestāvēja.
Viņš pirka Viņai kurpes. Viņi bija krievi, bet Jaunkundze dzirdēja, kā Viņš latviski stāsta pārdevējai, lūk, ka mums melnajiem, drūmajiem vīriešiem vajag, lai blakus būtu skaistas un krāsainas sievietes.
Viņš neizskatījās pēc izsitēja, jo bija drīzāk astēniskais tips nevis kaululauzējs. Tāds Kaurismeki varonis.
Beigu beigās Viņš nopirka savai stirniņai neticami augstpapēdīgus, gaišzilus zābaciņus, ar kuriem Viņai bija grūti staigāt, un es savukārt dzirdēju, kā Viņš saka, voobše ja ļjubļju dļinnonogih.
Viņš droši vien noskūpsta viņu, pirms iet uz darbu. Uz lūpām. Un tad kontrolskūpsts uz pieres.