Božena Chodunska

Dārgo dakter, vai jums maziņam bija tā, ka dramatiskā pulciņa vadītājs jūs nosauca par niecību, piemēram? Varbūt volejbola treneris pateica, ka tikai jūsu eksistences dēļ komanda zaudēja spēli, vai varbūt klavierskolotājs uzblieza jums ar klaviervāku pa pirkstiem un teica, ka jūs mūžā neko nespēsiet nospēlēt Šopēnu un pat Klipiņpolku, jo jūs neko nemākat? Punkts. Varbūt baletskolotājs ruporā ģenerālmēģinājuma laikā aizrādīja, ka jūsu apakšbikses ar ponijiem ir redzamas cauri baleta pačkai pat no pēdējās rindas, vēl vairāk, tās redz pat ģērbtuves tantiņa? Un, ka jūsu špagats ir sūdīgākais šaipus Reinas.
Vai bērnam obligāti būs trauma visam mūžam, ja viņu ļoti skaļi, publiski un, iespējams, netaisnīgi, bet iespējams, ka taisnīgi, izkritizē ārpusskolas interešu kopu mākslinieciskie vadītāji un vadu komandieri? Es atzīšos - es jau sen būtu sākusi raudāt un negājusi tur vairs nekad. Bet sīkie ir pēc vella izturīgi. Viņi iet.
Es jau saprotu, ka mūsdienu interešu pedagoģija ievērojami atškiras no padomju laiku mākslas vingrošanas skolas pedagogu piekoptajām tradīcijām, tomēr es esmu maiga un ēteriska, un arī dažas pašreizējās metodes uzskatu par fašistiskām. Netaisnīga izturēšanās prt bērnu tak ir nogurušu vecāku pienākums un tiesības, vai ne? :) Un ko man darīt? Ņemt savu spiričuelisti/ zemā breika meistari padusē un iet citur? Basketbolistes tik viegli padusē nepasitīsi, viņām ir pašām savi plāni.