Božena Chodunska

Ziniet, kas ir grūti? Jā, arī bikses par galvu pārvilkt, kā teica mana vecmāmuļa, bet vēl bez šī man slikti vedas darīt visādus ārpusdarba menedžmentus un loģistiku, kas jādara darba laikā. Pierakstīt Līželi uz tomogrāfiju (ar vienu smadzeņu garozas daļu mēģināt izdomāt, vai es tieku trešdien, un vai Līžele tiek trešdien). Pavadīt Līželi uz tomogrāfiju. Aizvest sīko jaunkundzi uz asinsanalīzēm (pēc pierunāšanas un asaru plūdiem), aiziet nodot analīzes pašai (No rīta tukšā dūšā, protams, kaut kad pirms darba. Man liekas uz analīzēm būtu prātīgāk iet kunga dūšā). Un tad vēl piezvadīt Līželes fizioterapeitei. Piezvanīt vēlreiz, jo viņa neceļ. Piezvanīt ķīmijas skolotājam. Uzrakstīt īsziņu klavierskolotajai. Ir vēl tāds frizieris. Frizieris mums nekaitētu. Pierakstīties pie friziera (kad es tieku, jā, kad es vispār tieku?). Piektdien es aizmirsu nosūtīt īsziņu Līzes skolotājai par to, ka viņa nebūs skolā. Tas ir liels grēks, starp citu. Jūsu sīkajam var būt nepatikšanas. Un vēl, nepilngadigie gan drīkst ierastie pie ārsta vieni paši, bet viņiem nedrīkst izsniegt receptes. Jebkuri ārsti un slimošanas mani vispār izsit no līdzsvara. Ja es esmu samenedžējusi vismaz divas lietas, es varu sist sev uz pleca (kamēr citas paliek wannabe fāzē). Es pilnīgi saprotu, ka cilvēkam ir nepieciešams robots-sekretārs, kas veic ierakstus viņu kurmjādas bloknotiņos un ābolu plānotājos, un ne tikai veic ierakstus, bet arī zvanus un plāno laikus. Boženas kundze, jums otrdien analīzes, bet Līžbetes jaunkundzei trešdien fizioterapeits. Ar matiem arī kaut kas jādara. Pierakstu jūs pie friziera ceturtdien piecos.