Božena Chodunska

Nekas tā nemāca pieticību un pateicību kā dzīve laukos ierobežotu resursu apstākļos. Resursi šoreiz nav nauda, bet ūdens.
Nevajag nemaz braukt ļoti tālu. Mums kopš pavasara vasarsmājā ūdenssūknis niķojās. Mazgājāmies ar mazumiņu, gurķi pirmajā vietā. Pirms nedēļām divām atbrauca krietnais meistars Vitālijs ar palīgu. Nomainīja releju.
Tik vien bija tā bēda. Bet spice ejot ciet. Nākamgad jātīra.
Mēs katru ūdens lāsi izmantojam lietderīgi. Nomazgājies pats - aplej krūmu vai koku. Vai nelaimīgo zālāju. Un slavē sūkni, brīnumaino elektrību un 25 gadus veco uzprikti, kas joprojām pumpē ūdeni.
Radiniecei Kurzemē lauku mājā ūdens akā no sausuma izzūd.
Augus laista ar lejkannu. Nes uz lauciņu, pilina katram stādam. Visiem nemaz nepietiek. Lietus tur nav lijis 3 nedēļas.

Ak, Dievs, cik gan smirdīgi var pirst viens salīdzinoši maziņš suns!
Dzeru tēju, zogu laiku, baidos iet gulēt (mēs guļam vienā istabā), ja nu pamostos nosmakusi.
(Samurajs zem galda guļot klusi palaiž vēl vienu balodīti.)