Božena Chodunska

Pirms daudziem gadiem, kādā 1.kursā īsi pirms Ziemassvētkiem gāju pie kursabiedrenes uz netālajām piecstāvenēm. Nu tur, pāri ielai.
Ar mērķi aizņemties tamboradatu.(!)

Visas piecstāvenes ir gauži vienādas, laikam biju sajaukusi māju un/ vai padjezdu (sauktu arī par paģiku). Lai nu kā, Solvitas vietaa durvis atvēra neskuvies un iereibis krievu vīrietis, ģērbies tikai frotē rītasvārkos, ar cīgu zobos. Un sacīja Čo?
Es šausmīgi nobijos, nomurmināju Atvainojiet vārgā krievu valodā un metos bēgt.
Iespējams, ka šī trauma moralis nepagāja bez sekām, un mani labākie tamborētājas gadi tā arī palika aiz muguras. Es neiemācījos uztamborēt puķīti, un mana tamborēšanas gūlbja dziesma palika mazā melnā tamborētā vakara somiņa uz maģistratūras izlaidumu.

Vakar izgāju pa Rajonu, nu tā vairāk iegāju otrpus Ielas, tīrajā Purčikā.
Nu kā pēc festivāla tur izskatījās vai augstiem svētkiem, Pastardienas un vispārējas amnestijas. Erebuši vienītī, aprijušies bariņā, čuvaki ar babuļiem, un dāmu spēks viens pats.
Pēdējais elegantais triepiens vispārējā apokaliptiskajā ainavā bija čalis ar šņabeni (Absolut, ja nemaldos), kurš dzēra no kakliņa un raupīgi vēma ielas malā cenšoties netrāpīt uz saviem Timberlandiem.

Un vēl mēs ar Līziņu esam izcepušas visu vegāno piparkūku mīklu, Versija 1, kādas 15 pannas, bet nebūsim sīkumaini, es jau neskaitu. Lūdzu piešķirt man 1.šķiras Piparkūku vīriņa ordeni un burku ar marinētiem gurķiem.