![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau vairākus gadus stāsts "Mēs novācām ābolus no koka, smuki salikām kastītē/s, nolikām verandā/pagrabā/garāžā (Rīgā, draugi, Rīgas garāžā!)..." beidzas ar vārdiem "..., kur tos apēda žurka/ūdensžurkas/pele/ pele ar ģimeni".
Šis gads nebija nu...izņēmums.
Ko mēs teicām, jūs gribēsiet zināt, ieraugot postījumu.
Man liekas, mēs teicām kaut ko ļoti, ļoti skarbu, kas sastāvēja no vairākiem vārdiem, dažādās mums zināmās valodās.
Es nerakstīšu, ko tieši mēs teicām, tagad jau nevar zināt, pa taisno Mātes Kompānijai kaut kur Ārzemēs kāds noziņos Audzinātāj, bet Božena teica "p....".
Šis gads nebija nu...izņēmums.
Ko mēs teicām, jūs gribēsiet zināt, ieraugot postījumu.
Man liekas, mēs teicām kaut ko ļoti, ļoti skarbu, kas sastāvēja no vairākiem vārdiem, dažādās mums zināmās valodās.
Es nerakstīšu, ko tieši mēs teicām, tagad jau nevar zināt, pa taisno Mātes Kompānijai kaut kur Ārzemēs kāds noziņos Audzinātāj, bet Božena teica "p....".