Božena Chodunska

Rajonā smaržo pēc pļautas zāles un vīstošām lapām (sētniece vakar stumdīja pļaujmašīnu zem logiem un, man šķiet, perināja melnas domas, bet es viņu vispār apmierinātu un smaidošu nesmu redzējusi). Vasaras un agra rudens tumsa ir tumšāka par tādu pašu (tikai pilnīgi citādāku) ziemas tumsu, jo lampu gaisma nespēj izlauzties cauri koku lapornēm, un, jā, mūspusē staigā ar lukturīšiem.
Vienīgi atjaunotajā stadionā (Ušakovs un Ameriks pārgrieza lentītes) ieslēgti prožektori laikam visu nakti, un vispār stadions izskatās kā citplanētiešu nolaišanās laukums. Tur vairs ar aliņu nepasēdēsi, tā vien rādās, ka nupat nupat te varētu ierasties mūsu ķirzakveidīgie draugi, tā paiet pasaules godība.
Pagalmā sadzimuši jauni kaķēni, vecajam riekstkokam jau krīt nogatavojušies augļi. Tie formāli ir ēdami un no dzimšanas ir valrieksti, ja vien kāds saņemtos tos attaisīt. Līze ar Jindržiku maziņi būdami pārus riekstus pārsita ar akmeni un nedēļu staigāja gluži brūnām rokām no riekstu sulas. Liekas, tas bija pirms 100 gadiem.
Vīnogām, kuras kaimiņš Ostaps iestādīja pie logiem, acīmredzot, lai arī mūsu dzīvoklī būtu tumšs, jau ir ķekari. Es pagaršoju; ļoti labas ogas.
Paradīzes ābolīši dāsni nosedz asfaltu, naktīs zīles no ozoliem ar būkšķi krīt uz mašīnu jumtiem un iedarbiba signalizācijas.
Rudens.