Božena Chodunska

Kā suns prom, tā dārzā ieviesušies kaķi. Vakar redzēju raibo, nekaunīgo, šodien klāt mazā, melnā Maška. Protams, sagrūsnējusi. Dežūrē pie durvīm un lavās iekšā. Žēl Maškas, bet es nevaru turēt kaķus, kur nu vēl kādus piecus uzreiz.
Es taisni vai jūtu, ka Maška apbērnosies malkas šķūnī. Vai neslēdzamajā šķūnī, kur stāv dēļi un kastes. Kad pavasarī tur tīrīju, izrādījās, ka tur notiek kaķu orģijas. Drīzāk pritons.
Kā tikai tur nebija - putnu spalvas, kauli, vesels midzenis.

Ziņoju, ka ir tumšs, un koki izskatās, kā izgriezti no melna aplikāciju papīra (to es neizdomāju, tāds salīdzinājums bija grāmatā par Karlsonu, un tas tiešām tā izskatās), ir uzlēcis Mēness un tas Arstarulsmiruss, nē, Arcturus (tā ir spožā zvaigzne, kas taisni tur augšā un pa labi stūrī) ir silti, nu apmēram tā, kā man gribējās, lai ir jūlijā.
Sēžu terasē, dzeru ledusskapī atrasto vīnu. Lasu Cibu. Rej suns. Upē pēķšķ pīle. Var dzirdēt fūres uz šosejas un tālu lidmašīnu.
Varbūt šitā jau ir tā laime, varbūt man citas nemaz nevajag, lai gan es labprāt šādā laimē dalītos, es nemaz negribu to visu tikai sev, bet Ruksītis ir aizbraucis uz Rīgu, un te nu es esmu.
Un varbūt ap zvaigzni vārdā Arkturus riņķo kāda maza planētele, un uz tās kaut kādā terasē sēž citplanētiešpersona, dzer savu vietējo brūvējumu un skatās debesīs, jo!