Božena Chodunska

Atbraucu vakar ar pēdējo vilcienu pēc darba dzertiņa un pārēšanās apreibusi un miegaina. Mūsu Murmuļciemā izkāpa tikai pieci naktdzīvnieki ieskaitot mani un klusi izplūda tumsā kur nu kurais. Liepas smaržoja, ka vai elpu ņem ciet, it kā kaut kur būtu apgāzta milzīga liepu šampūna pudele. Koki tā nevar smaržot. Pa ceļam uz mājām nesatiku nevienu, pat ne ezi.
Šodien ilgi guļu, ilgi ēdu.
Man jau sen šķiet, ka te apkārtē dzīvo kāds mazs, bet jaudīgs plēsējs, cauna vai čupakabra. Dažreiz rīta pusē jumtā dzird skrienam mazus solīšus, papus saka, ka tās būs vārnas vai žagatas bet soļi izlausās četrkājaini, un tad vakarrīt es atradu pie taciņas nogalinātu nelielu ezi. Upurim bija pārgrauzta rīkle.

Līžele vakar bija iesniegt dokumentus mācībām the Augstskolā (jā, tur jāiesniedz klātienē pašam). Liels bija viņas izbrīns un WTF, ka gandrīz visi citi pretendenti bija ieradušies ar mammām, tētiem vai pat omīti.
(Kad es sniedzu savus dokumentus, mammas bija tikai dažiem, līdz ar to varam spriest, ka ģimenrs saites kļuvušas ciešākas.)
Vajadzēja arī sniegt ziņas par vecākiem, pret ko skaļi protestēja kāds apmēram 30 gadus vecs studētgribētājs.