Božena Chodunska

Abos vietējos veikalos pieejams ievērojams semočku klāsts. Tur tak ir kādi padsmit veidi, dažādi zīmoli, lielums, dārgums, krāsa. Ar sāli un bez, ceptas, neceptas, ar garšvielām laikam kaut kādām.
Kur es tak iedomājis, ka semočkas ir vienas vienīgas. Lūk, būtu krievs man mīļais gadījies, rakstītu viņš man īsziņā: Boženka, sirsniņ, būsi veikalā, paņem trīs pakas vakariņām, bet es viņam: kādas ņemt, rodnoj, Dvorjanskije ar latvāņu garšu, 2 kg ģimenes paku, vai Djikaņku ar sāli?

Jūrascūks caur būra grabināšanu mani iztrenca laukā, tumsā, siltumnīcā pēc salātiem. Tieši laikā, lai redzētu milzu kailgliemežu romantiku uz garāžas durvīm. Viņi bija divi. Viņi vienmēr ir divi. Kā Jamulejs un Tups, kā Kirils un Metodijs. Mēs viņus saucam Zigfrīds Anna un Ērihs Marija, jo viņi ir hermafrodīti. Viņi ir sinantropi, stiep, cik gribi prom un izraidi trimdā aiz žoga, tik un tā atlīdīs atpakaļ.
Šoreiz viņi bija nolēmuši kļūt vairāk kā draugi. Šitā jau mums drīz būs daudz mazu gliemīšu. Kādam nevajag?