Božena Chodunska

Es gandrīz vienmēr mērķu sasniegšanai izvēlos ne tik vien ērkšķainos un līkumainos ceļus, bet arī ceļus cauri sūdubedrēm un skābbarības laukiem, kapiem naktīs vai tādus, kurus vispār nevar saredzēt, tāpēc, kad mugura pateica, ka būs sūdi un mums vajadzētu parunāt par to, un dūriens krustos vairs nebija uzskatāms par krustdūrienu, es nospriedu, ka fizioterapija ir the Ceļš.
Ko lai saka, tas ir interesanti un jautri, un dziļi individuāli, bet nekādi nav:
a) viegli;
b) ātri;
c) lēti. Man liekas, par to naudu jau govi var nopirkt. Gandrīz kā piestaigāt pie antonio.
Pēc gandrīz divu mēnešu šeptes muguras augša ir gandrīz laimīga, un es daudz mazāk uzrauju plecus cīši pie ausīm, kamēr muguras apakša tikai nupat sākusi saprast, ko no viņas grib. Nodarbības ir tiešām individuālas, pie tam katra savādāka, un zēni un meitenes no tiesas nopelna katru šekeli gods godam. Bet tas ir ilgtermiņa pasākums, nav kâ masâža žvīk žvāk.
Nav ne jausmas, cik drīz es varēsu šito locīšanos piekopt mājās vai grupā, ks ir attiecīgi lētāk. Alternatīvu es gan neredzu, ja nu vienīgi apvārdoti āpšu tauki vai Labās Vēsts sludinātāji mani nepasludina pa veselu.