Božena Chodunska

Viņdien dārza kaimiņš, kungs labākajos gados, man jautā, Božena? (to viņš vienmēr jautājošā intonācijā, it kâ gribètu pārliecināties, vai tā tiešām esmu es, vienreiz ņemšu un pateikšu, ka esmu Pamela Andersone) Božena, viņš saka, kāpēc mums šogad nav kurmju? Kas liek domāt, ka mums NAV kurmju, es nīgri atbildu. Māju nes nost, dārzs pārrakts vairākos stāvos. Man liekas, vecais viltnieks uzstādījis kurmju atbaidītāju ar visu dzīvo radību tracinošām frekvencēm, un tagad grib pārliecināties, vai visas kurmjādas salīduši pie manis.

Cilvēki, kuriem piemīt visādas nekaitīgas vājības, man tūdaļ pat liekas tādi tuvi, pavej vilcienā pretī sēd meitene, kura kājas savij akurāti tādā pat murskulī kā Jūsu padevīga kalpone. :) Nu jūs jau zināt, dakter, kāju pār kāju un tad vēl trīsreiz apkārt.

Mans atslēgu komplekts sāk bīstami līdzināties padzīvojuša lauku papus atslēgām, kuriem parasti līdzi nēsājas atslēga no šķūnīša, pagraba, garāžas, laivumājas, suņukūts, pastkastītes, vecā šķūnīša un divas nezināmas, bet var noderēt. Man gan nav no kūts, bet ir no Tām durvīm, no Šitām, no Mazās Mājas un no Lielās, anonīma atslēga, kas, iespējams, reiz bija pagraba atslēga, un divas no figviņzinakā, vecās pastkastītes, vai? Es allaž apbrīnoju cilvēkus, kuri nēsā līdzi vairākus atslēgu piekariņus, tai skaitā, sevi, man ir viens piekariņš ar mazu Līzi, viens ar uzrakstu Finland, trešajam virsū rakstīts DARBS. Izcelsmi izskaidrot varu tikai pirmajam, pārējie ir kaut kā mistiski uzradušies.