Božena Chodunska

Tā nu mēs ievācāmies vasarasmājā. Līze, Sīkā, Speķītis un es. Un lielākā daļa Līzes drēbju skapja satura. Viņa te esot uz palikšanu. Uz visu vasaru. Nu labi, bet vai tad tāpēc jāņem līdzi visas drēbes?
Te ir pilns ar naktstauriņiem, Sīkā jaunkundze ir viņus izķērusi un iznedusi laukā tonnām, bet viņi dežūrē pie durvīm un grib atpakaļ. Te ir lauki.Tuvu pilsētai, tak tomēr lauki.

Te ir tā, nezaudējot cilvēka cieņu var uztvert 2 radiostacijas - Radio Marija un Eiropas hītu radio. Drīz es zināšu visus hītus, gan Marijas, gan Eiropas.
Lielveikals strādā līdz 21.30.
Taisnību sakot, tas nav ļoti liels, bet šampanieti un gumijas zandales nopirkt var, toties žoga sietu jāmeklē citur. Mēs ar Sīko ieradāmies pl 22.24. (upd. protams,ka 21.24). Pēc dažām minūtēm sāka dzēst nost gaismas, ledu es tā arī netradu, jo bija tumšs, cilvēki uz tausti izmisīgi meklēja plastmasas glāzītes, šprotes, citronus un citas neatliekami svarīgas mantas.
Frāzi "Bļaģ, kas tas par darba laiku?!" noklausījāmies vismaz reizes trīs, jo piektdienas vakars, un jaunatnei bumeros ieplānots riests vai kas tamlīdzīgs.