Božena Chodunska

Izdarījos kā paputējis aristokrāts, dzēru rīta kafiju dārzā pie puķēm. Sēžot uz trepītes pie mājiņas saulītē. Daudz deminutīvu, bet, redziet, Dakter, man ir attaisnojums, mājiņa maziņa, trepīte arī un saulīte arī ne pārak diža. Cik tad nu ilgi šitā varēs, tūlīt jau rudens un auksts, slapjš, tumšs.
Nav ko sērot, ies nopļaut zāli.

Hokejā divas minūtes dod par to, par ko uz ielas divus gadus. Izskatās, ka arī basketbola sadursmes dzīve izskatītos pec viegliem/vidēji smagiem miesas bojajumiem. Līze pārbrauca no turnīra ar pilnīgi zilām kājām. Tā, ka paiet grūti. Gan no krišanas, gan no spārdīšanas. Šitās bijušas īpaši kauslīgas. Mūsdienu sieviešu basketbols nebūt nav lēna un taktiska spēle, ko domajies. Un tas vēl neesot nekas. Sieviešu līgā esot gadījies, ka viena Brunhilde Līželes trenerei ar dūri tieši sejā.
Es pat nesaprotu, kāpēc reklāmdevēji un televīzijas tā ignorē sieviešu amatierīgu. To taču varētu translēt visādas deģenerātu televīzijās ar labāku reitingu ka Degpunktam un pa vidu vēl zilumzāļu reklāmu palaist.