Božena Chodunska

Nu tad tā, pēc 13 sundu darbadienas (prasām 12 h darbdienu!) man ir iestājies atvaļinājums. Es to jau steigšus sāku atzīmēt ar īsi pirms piedarba Maximas slēgšanas iegādātu koliņas pudelīti. Ja tic tam, kas rakstīts uz etiķetes, manu skūpstu gaida Ekstrēmists. Es varēju izvēlēties starp Aleksejs, Mārcis, Rihards un Longbordiste. Veikalā neko neaizmirsu.
Ziniet ko, mīļo Garkājtētiņ, tagad ir tik labi, sēzu gultā, dzeru alu, nestrādāju, lasu Cibu. Patīk atvaļinājums.

Mēs ar radinieci Katržinku reiz dzērām vīnu. Un nodomājam, ka bērni mums jau lieli, mēs varētu iestāties zemessardzē. Skrietu pa mežu ar bīsem, matiem plīvojot. Iemacītos atrast pazudušas tantiņas ogotājas un rakt ierakumus. Katržinkas dēlēnam gan tā nelikās laba doma, viņš teica, ka mūs tūlīt aizsūtīs uz Irāku un nošaus, un viņi ar mazo Jaunkundzi paliks bāreņos. Bez mammām. Un paši mazgās zeķes.
Kaut kā tas tā arī palika ka pjanijs bazars, bet aizvakar mēs atkal dzērēm vīnu un Katržinka man saka, ka mēs tak tā to nevaram atstāt un mums būtu jāiet pieteikties. Un tagad es saku domāt, vai es varu laikā noskriet jūdzi.
Jā, un mūs droši vien paņems sanbata, jo mums ir gandrīz attiecīga izglītība.