Božena Chodunska

Līze nupat aizmiga IZŠUJOT pērlīšu apkaklīti. Nekad nedomāju, ka piedzīvošu ko tādu. Tikpat labi es varētu aizmigt, piemēram, burājot. Lai gan, es jau esmu aizmigusi gludinot. Bet tas bija sen.
Visādi citādi rīt vai parīt noteikti būs gana pareizs laiks, lai brauktu skatīt lielo, briesmīgo jūru. Nūdisti tak vēl nebūs atklājuši sezonu. Vienu gadu viens nesmuki ģērbies nūdists apmēram 8. martā mēģināja iztišināt mani no kāpām, kur es biju iegājusi sakārtot matus un nopūderēt degunu.

Kaimiņi īrnieki kaut kur augšā pīpē tualetē, un liekas, ka nevis vienkārši pīpē, bet pīpē kaut kādu īpaši kodīgu spaisu. Es gan neesmu nozares eksperts. Nu jā. Varbūt pasīvajiem ostītājiem ir iespēja dabūt nelielu kaifu pavisam par velti?

Kad cilvēks kļūst vecs, viņš pamazām zaudē visus savus tjūningus, pielikumus un uzslāņojumus, visu, ar ko lepoties un visu, kam ir kāda nozīme. Smukums, cik nu kuram dots, pazūd, seksu ar tevi neviens vairs negrib, sociālās lomas arī atkrīt cita pēc citas, izņemot dažas, kā kaķu barošana un mazbērnu izglītošana, un ari tās ne katram. Beigās paliek tikai tīra cilvēka būtība, ja marasms nav pievācis to jau iepriekš. Nu, tā tas varētu būt iecerēts. Kaut gan daudz vienkāršāk būtu izsēdināt katru uz vientuļas salas. Mēs esam septiņi miljardi, un visiem nepietiek salu. Varbūt tāpēc mēs novecojam.

Šis nav bēdīgs ieraksts, drīzāk ironisks.