Božena Chodunska

Vakarnakt, laikā, kad normāli cilvēki skatās savus pirmos tādus vai citādus sapnīšus, es pārbaudīju matemātikas uzdevumus 9. c klases skolniecei Līžbetei E. Chodunskai. Vienādojumu sistēmas ar ievietošanas paņēmienu, ja gribam būt precīzi. Viss būtu labi, tikai kāda joda pēc piemēros jālieto tādi skaitļi kā 7/16 vai 44/121, ar kuriem protams notiek tālākas operācijas un x izteikšana, lai ievietotu otrā vienādojumā, kur y (jūs tak atceraties šito, dakter, vai ne?) Ko tas attīsta, lūdzu? Pacietību un pazemību, vai ne? Vārdu sakot, pēc pacietības un pazemības mācībstundas (dažas A4 lapas no apbām pusēm, sīkiem cipariem, lai saprastu, ka kļūda ir apmēram 17. darbībā pēc kārtas, kur Līžele nav pareizi novienādojusi saucējus, laikam beidzās pacietība vai intelekts) ap pusvieniem naktī es jau biju tā uzvilkusies, ka man vajadzēja iet virtuvē lasīt "Amerikāņu dievus".("Tumsas kreiso roku" es izlasīju vēlreiz, lai viss būtu skaidrāks; tagad man liekas, ka tā ir grāmata par mīlestību nevis par starpplanētu sabiedriskajām attiecībām un dzimuma problēmu).
"Amerikāņu dievi" ir kārtīgs kičs, diezgan viegls, bet melns un aizraujošs. Tur nav nekāda zemteksta, man pagaidām liekas. No kapa izlīdusi mirusī sieva ar zemi aiz nagiem, protams, norauj jumtu, tomēr ir un paliek beigta.

Līzes klase gatavojas izlaiduma valsim. Katram uz lapiņas jāuzraksta, ar ko grib valsēt (hm, man tā neliekas laba doma, lai gan viņi ir diezgan draudzīga klase).
Līze uzraksta:"VIENALGA".
Viens puika arī uzraksta "VIENALGA". Skolotāja ir priecīga, ka vismaz kaut ko var viegli atrisināt, tāpēc saka, ka šie, kam vienalga, lai valsē kopā.
Šajā brīdī viņi varēja pajokot un sākt brēkt, lai gan ir VIENALGA, ar šo - NEMŪŽAM!

Kad pasaule bija jauna un es pavisam jauna, mēs manā karasā arī mēdzām saspēlēt Rīgas segu. Naivā kucēna līksmībā un mazliet mazliet provinciālā lokālpatriotiskā rajona manierē. Es domāju, ka tā nav endēmiska padarīšana, tā ir vecumposma lieta. Katram bija kaut kas atšķirīgs, piemēram, krūtis vai krāniņš, tas bija brīniškīgi, un to visu vajadzēja aptaustīt un izmēģināt. Lielākoties tas tā arī beidzās. Dažreiz ne. Dažreiz mēs varējām palikt lielāki un īstāki draugi. Nu, ja nebūtu gulējuši. Mēs vairs nestāstījām viens otram visu, mēs sākām noklusēt, kā to dara pārīši ar stāžu. Un tad mēs vairs nesatikāmies. Varbūt gulēt vajag tikai ar svešiniekiem. Bet Rīgā nav tik daudz svešinieku (Joks, ja!).
Vienreiz (sen) mans čoms J. man sacīja: paklau, Bo, mēs ar tevi nekad neesam darījuši to. Kad mēs darīsim to, viņš jautāja. Tad mēs nospriedām, ka mēs nedarīsim to, nevis tāpēc, ka negribētos, bet tāpēc ka nu jau esam pārāk labi draugi, kā radi, kā brālis un māsa.