Božena Chodunska

Man kādreiz kaimiņos dzīvoja ļoti veca, vājredzīga kundze, kurai ļoti patika mazuļi un jaunās māmiņas, tāpēc viņa mani allažiņ aiz rokas vilka pie soliņa, kad es vizināju mazo Līzi, un stāstīja ko iz savas dzīves. Tad nu lūk, 1. pasaules kara laikā vai ap to laiku viņas vecāki nomiruši ar tīfu, un viņi palikuši 6 (ja nemaldos) bērni. 4 brāļi un 2 māsiņas bijuši kopā. Man liekas, kāds no brāļiem bijis jau tik liels, ka aizgājis karā. Bijuši visādi kaimiņi - gan tādi, kas atnesuši paēst, gan tādi, kas ievilkuši nāsīs viņu mantas. Laiki bijuši traki, cilvēki krituši kā mušas, daudzi bērni palikuši bāreņi, un labi ļaudis vienkārši ņēmuši ģimenēs svešus bārabērnus kā savus, audzinājuši un barojuši. Manas kaimiņienes ģimenē bērnu bijis daudz, tāpēc, kad nu viss norimis un valsts nodibināta, visi ielikti bāreņu namā. Bet tas bijis īpašs bāreņu nams, kur bāreņi bijuši labi uzturēti un audzināti patriotiskā garā. Tā viņa stāstīja. Viņiem bijis dārziņš, kur audzējuši savus dārzeņus, un lopiņi arī bijuši. Ar dziesmu gājuši visi strādāt savos bārabērnu lauciņos. Kundze bija ļoti patriotiska, nu īsta veco laiku dāma. Valoda - viena vienīga dzeja. Poruks, Ziemeļnieks, Skalbe.
No visiem četriem brāļiem beigās dzīvs nav palicis neviens. Kurš leģionā, kurš lēģeri, kurš jau Baigajā gadā pazuda.
Pašai kundzei savu bērnu nebija. Viņa kā savu uzaudzināja māsas meitu. Atveda no Sibīrijas. Tas laikam nozīmē, ka arī ar māsu viss labi nebeidzās.
Man tagad ir žēl, ka neko vairāk par viņu nezinu, un visu arī tik labi neatceros. No kuras puses viņa bija? Vai viss bija tiesa, vai tādi labie bāreņu nami patiešām bija? Tāds dzīvesstāsts būtu pelnījis tikt iegrāmatots.