Božena Chodunska

Papiņš pie pusdienu graķīša stāstīja stāstus. Viņam ir daudz labu stāstu iz veciem laikiem. Par Liepāju pirms un pēc kara. Par karu Liepājā.
Papiņam bija gana daudz gadu, lai karš paietu interesanti, taču viņš bija tieši tik jauns, lai viņu nesavāktu leģions vai padarmija.
Bēgļi Liepājas ostā pie kuģiem atstāja savas mantas un mājdzīvniekus, un tā papus tika pie zirdziņa Airas. Ar zirdziņu puišelis izvadāja maizi un produktus, jo vectēvs (mans ģeduška) bija maiznieks. Patiesībā papiņa vecākiem bija ģimenes uzņēmums, kas cepa barankas un no tā arī pārtika, taču kara laikā baranku bizness apstājās. Tātad puišelis veda kaut kādu īsto, nelegālo maizi vācu virsniekiem (legālā bijusi ar zāģu skaidām vepti "ķieģelīši" ar mašīneļļu iesmērētās veidnēs) un pamanījis, ka pie noliktavām izgāzts cukurs. Kaudze cukura. Cukurs gan bijis ar peļu mēsliem, jo maizus sagrauzušas peles, un vai tad kārtīgs vācietis to vairs var bērt pie kapejas? Puišelis nodomājis, ka labumu nevar laist zudībā, un sašķipelējis cukuru kādās nebūt kastēs, licis ratos un vedis uz māju. Mājās izstāstījis tēvam, ka tā un tā, cukurs esot, bet ar peļu sūdiem, slikts. Ģeduška nopriecājies un ne čiku negrabu, cukurs pārtapa sīvajā. Puišelis sacījis, ka tā tā lieta neiešot - viņam arī vajagot kaut ko par cukura atrašanu, un tēvs piešķīris puišelim 2 pudeles, par ko es mazliet brīnos, bet var jau būt, ka viņš zināja, ko dara. Kaimiņos dzīvojis ūdenslīdējs, pie kura papiņš šīs divas pudeles iemainījis pret sardīnēm, izceltām no nogrimušiem kuģiem. Starp citu, par vienu pudeli ūdenslīdējs devis 13 kārbas sardīņu. Domājat, puišelim garšoja sardīnes? Nekā, tās pie klasesbiedriem samainīja pret šokolādi.
Kad vācieši atkāpšies, Liepājā sācies haoss, visi laupījuši visu un visur. Papiņš ar čomu arī meklējuši, kur ko var aizstiept. Vienas kantīes pagrabā bijušas vīna mucas; kāds izsitis tapu, un visi strēbuši un stiepuši prom spaiņiem. Uz grīdas bijusi laba kārta vīna, centimetru divdesmit, un viens jau gulējis ar seju vīnā noslīcis, bet tas nevienu nav traucējis, citi tikai smēluši un stiepuši, smēluši un stiepuši un pat slaucījuši ar dvieļiem, kurus pēcāk izgriezuši traukos.
Pie ostas noliktavām pārdzēries krievu virsnieks sarīkojis salūtu - iznesis pagalmā kasti ar šampanieti, šāvis pa pudelēm, kuras gājušas gaisā ar jauku paukšķi katra.
To stāstu viņam ir daudz un lielākoties Vonnegūta stilā. Daži smieklīgi, citi skumji. Par nesprāgušo šāviņu uz jumta, par žīdu geto, par krievu skolu, par vācu skolu, par tehnikuma izlaidumu. Viņš visu mums nestāstot. Esot arī kas tāds, ko nevarot stāstīt.
Man likās, ka mamma klausoties vienā brīdī tā kā gandrīz apraudājās. Es domāju, ka zinu par ko. Par dzīves pārejamību un nepiedodamo trauslumu. Lūk.