![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un kad nu es esmu visa tāda brīva kā pirdiens vējā, atvainojiet, aizsūtījusi vienu meitu uz nometni, otru pie draudzenītes uz laukiem, ko es daru, kā jūs domājat, dakter? Lieku zilo mālu maskas, pie viena turot kājas dūņu/parafīna/šampanieša vanniņās un vīlēju metālpastikas nagus? Uzdzīvoju ar svešiem kavalieriem pa kūrmājām? Mācos solfedžo vai marīnistiski gleznot?
Nekā nebij! Pareizā atbilde - sēdu vasaras mājas virtuvē tā ap pusnakti, lasu vecus IR un GEO žurnāļus, dzeru alu un atbrīvoju ķemertiņu no milzu zirnekļiem. Sadomāju es, vienvārdsakot, tāpat vien iegriezties ķemertā nopūderēt degunu, bet tur uz sienas - zirneklis. Kopā ar kājām tik liels kā puse plaukstas (manas). Rokas man, protams, mazas, tomēr, tomēr tik lieli zirnekļi mūsu platuma grādos iedveš cienību. Es it kā no zirnekļiem nebaidos, bet mazā Chodunsku jaunkundze nekad, nekad vairs neietu uz ķemertiņu, kurā dzīvo šitādi baisuļi, tāpēc es nolēmu rīkoties, kā tas mīlošai mātei pienākas, un to padzīt.
Vislabākais līdzeklis pret posmkājiem matu laka, jūs zinājāt, dakter? Tātad, es, cīnīdamās ar sirdsapziņas pārmetumiem, uzpūtu viņam nedaudz videi daļēji draudzīgas matu lakas. Zirneklis tūdaliņ norāpās vai drīzāk nokrita no sienas (mati bija saslējušies stāvus, ja) un galopā skrēja, iedomājieties tikai, man virū. Es atlecu malā un nekonktrolēti izgrūdu tādu sīku, bet spalgu spiedzienu, drīzāk - iesmakušu un aizlauztu pīkstu, no tiem, kas dzimst kaut kur zemapziņas dzīlēs un plaušu galotnēs, tādu, kur gaiss drīzāk tiek vilkts plaušās, nevis pūsts laukā, tas izklausas kā līdz snīpim pielietas vecā parauga tējkannas centiens iesvilpties. Tas ir no tiem aizmūžvecajiem spiedzieniem, kādus pirms gadu tūkstošiem allaž palaidušas mūsu ciltsmātes, ieraugot savā labiekārtotajā midzenī kādu negaidītu mūdzi, tā ir senču asiņu balss, kas mūsos spiedz, es jums pateikšu. (Ar to nelepojos, šito, dakter, lūdzu nevienam nestāstiet). Viņš apstājās pie ārdurvīm tā kā uz iešanu. Ar tālāko gan paliku gluži apmierināta - ātri atslēdzu durvis (ārdurvju mums mājās ir ļoti daudz), paķēru slotu un sekmēju zirnekļtēva došanos brīvībā, pēc kam matu lakas viegli apreibinātais naktsmiera traucētājs pazuda dārza tumsā, bet es ar mierīgu sirdspziņu devos gulēt un iemigu nevainīga bērna miegā.
Nekā nebij! Pareizā atbilde - sēdu vasaras mājas virtuvē tā ap pusnakti, lasu vecus IR un GEO žurnāļus, dzeru alu un atbrīvoju ķemertiņu no milzu zirnekļiem. Sadomāju es, vienvārdsakot, tāpat vien iegriezties ķemertā nopūderēt degunu, bet tur uz sienas - zirneklis. Kopā ar kājām tik liels kā puse plaukstas (manas). Rokas man, protams, mazas, tomēr, tomēr tik lieli zirnekļi mūsu platuma grādos iedveš cienību. Es it kā no zirnekļiem nebaidos, bet mazā Chodunsku jaunkundze nekad, nekad vairs neietu uz ķemertiņu, kurā dzīvo šitādi baisuļi, tāpēc es nolēmu rīkoties, kā tas mīlošai mātei pienākas, un to padzīt.
Vislabākais līdzeklis pret posmkājiem matu laka, jūs zinājāt, dakter? Tātad, es, cīnīdamās ar sirdsapziņas pārmetumiem, uzpūtu viņam nedaudz videi daļēji draudzīgas matu lakas. Zirneklis tūdaliņ norāpās vai drīzāk nokrita no sienas (mati bija saslējušies stāvus, ja) un galopā skrēja, iedomājieties tikai, man virū. Es atlecu malā un nekonktrolēti izgrūdu tādu sīku, bet spalgu spiedzienu, drīzāk - iesmakušu un aizlauztu pīkstu, no tiem, kas dzimst kaut kur zemapziņas dzīlēs un plaušu galotnēs, tādu, kur gaiss drīzāk tiek vilkts plaušās, nevis pūsts laukā, tas izklausas kā līdz snīpim pielietas vecā parauga tējkannas centiens iesvilpties. Tas ir no tiem aizmūžvecajiem spiedzieniem, kādus pirms gadu tūkstošiem allaž palaidušas mūsu ciltsmātes, ieraugot savā labiekārtotajā midzenī kādu negaidītu mūdzi, tā ir senču asiņu balss, kas mūsos spiedz, es jums pateikšu. (Ar to nelepojos, šito, dakter, lūdzu nevienam nestāstiet). Viņš apstājās pie ārdurvīm tā kā uz iešanu. Ar tālāko gan paliku gluži apmierināta - ātri atslēdzu durvis (ārdurvju mums mājās ir ļoti daudz), paķēru slotu un sekmēju zirnekļtēva došanos brīvībā, pēc kam matu lakas viegli apreibinātais naktsmiera traucētājs pazuda dārza tumsā, bet es ar mierīgu sirdspziņu devos gulēt un iemigu nevainīga bērna miegā.