Božena Chodunska

Es tā biju domājuse, ka visas nedienas ar bērnu mācībām beidzas ap trešo klasi un dalīšanu zem svītras, un lielāku bērnu vecāki vakaros meditē sveču gaismā pie pašu adītām mandalām, liek trīsdimensiju puzles, dzer vīnus pie televīzoriem, nododas seriālu vērtēšanai vai rokdarbu un citas jaunrades priekiem. Tikai ne es, un tikai ne mūsmājās, jo Kosmosiņš gudri darīdams atceras, ka man iedzimts „Šūpuļtīklā un stāvus gēns”, un nepaguris rūpējas, lai dzīve Jūsu Padevīgai kalponei un Grūto Uzdevumu priesterienei nekļūtu par medusmaizi, ja kaut kur tiks atvērts logs, noteikti tiks aizmūrētas durvis, ja!
Tātad mēs mācamies septītaja klasē un mums ir daudz patstāvīgo darbu, zemas koncentrēšanās spējas, nepietiekamas angļu valodas zināšanas un vēlēšanās uzlabot savas sekmes iesaistot mācību procesā Māti.
Es jau stāstīju, ka visvairāk laika aizņem ģeogrāfija (Āfrikas anklāva valstis, un Āfrikas valsts, kuras terioriju okupēja cita valsts, kurā gadā un kāpēc, tagad es zinu, kas ir Rietumsahāras koflikts), nupat atkārtojām darbības vārdu konjugācijas (es jau sāku atšķirt 2. no 3. un iemācījos locīt darbības vārdu „locīt”. Iepriekš es domāju, ka mēs locām, bet nekā, izrādās, ka lokām. Es ceru, ka drīz nāks salikti pakāroti teikumi un divdabja teicieni un man vairs nebūs jākaunās par savu rakstīto vārdu Cibā.
Pakāpes ar negatīvu bāzi vai negatīviem kāpinātājiem man padodas diezgan labi, daļu kāpināšanu varu pavilkt, visvairāk kļūdos ar mīnusa zīmēm. Janubet, dakter, ja man vienpadsmitos vakarā jāpārbauda 30 piemēri, es tak drīkstu kļūt drusku nervōza.
Nesen es veikalā satiku Baibiņas mammu un man par atvieglojumu jāsaka, ka viņai ejot tāpat, un viņai arī ir divas meitas, pie tam Baibiņa ir teicamniece, un vēl es uzzināju, ka lielākoties klasē ar šitām lietām ņemas tēvi, un mātes ir tās, kas burkšķ un saka, štrunts ar to Āfriku, ejiet gulēt, ir tak četri no rīta.