Božena Chodunska

Rādio Skonto vai kaut kas tamlīdzīgs nupat atskaņoja "Lambadu", un es taisni atminējos, ka vidusskolas pēdējā klasē skolā bija diskotēka, kā tolaik skolā sauca smalkas pārtijas ar dīdžejiem. Draudzenes brālēns, kas arī bija kādreizējs Mūsu Skolas Skolnieks, bija tikko atgriezies no ēee... ieslodzījuma vietas. Tad nu šī iemesla dēļ viņš to Lambadu nekad iepriekš nebija dzirdējis, un tā viņam dikten gāja pie sirds, nujaka. Un viņš gāja pie dīdžeja un paģērēja Lambadu atkal un atkal. Un džīdžejs lika un lika Lambadu, kopumā kādas 12 reizes, jo pārlieku jau notetovējies izskatījās mūsu Miervaldiņš, un visi jau tāpat zināja, no kuras augstskolas viņš atnācis.

Vai man ir stāsts par blaķeni? Nu protams, man ir stāsts par blaķeni. Vēl man ir puspudele vīna un Līžbete no klaviatūras nodzīta gulēt (Lai arī šņāca un pretojās, un stāsta vēl, ka bērniņi esot mīļi!). Ja es sāku ielaist sevišķi daudz kļūdu, man jābeidz vīnot. Blakusvāģi mani piemeklē ar karmisku neatlaidību. Espat sacītu - manā totēmā ir blakusvāģis. Pirmām kārtām papum bija EMKa. Emku papum nopirka vecaistēvs, saukts arī par ģedušku. Un tad papus ar EMKU bija pirmais puisis mazpilsētā. Ģeduškam pašam arī bija Emka, ar kuru viņš brauca darīšanās un bitēs. Bitēs - ai mīn, viņš bija drusku bitenieks. Man ir arī bildes (pag, jāsameklē tikai), kur papus iz motocikla veras dzimtenes ārēs, ar pilnām tiesībām - proti - papus bija un pēc pārliecības ir mērnieks. Tātad papum bija EMKA, Blaķene un tad viņš sastapa Mammu, un viņam bija jau trīs svarīgas vienības. Ar to EMKU viņs, lēšot no chronikām, nobraukāja gadus divdesmit kopumā. Kad parādījos es, arī mani pārvadāja blaķenē. Bez bērnu sēdeklīša un ķiveres, ja gribam būt precīzi. Mani iebāza blaķenē un apsedza ar to ... nu pārklāju, tā ka ārā palika tikai deguns. Ja vajadzēja pārvietot māsu, arī viņu iebāza blaķenē. Tad EMKU pārdeva un mēs bijām šķirtas daudzus gadus. Nākamā karmiskā tikšanās ar blakusvāģi bija īsa, bet zīmīga - kāzās (manās tobiš) jauno pāri no dzimtsarakstu nodaļas pavadīja divi biedri armijas Emkās. Zosis gāgināja, meitas atskatījās.
Pēc neilga laika mēs ar blakusvāģa Emku sastapāmies vēlreiz, kad būdama cienījamā grūtniecības stāvoklī ap 5. mēnesi nolēmu pavizināties pa lauku ceļiem. Pilots nenovaldīja spēkratu un es ar visu grūtniecību ielidoju visai tālās mežrozēs. Nu mēs ar Līžbeti tātad ielidojām tajās mežrozēs. Pretstatā seriāliem vienīgās sekas neticamā kārtā bija galvas sasitums (mans), kā arī neglīts kājas apsvilums (arī mans) paie Emkas izpūtēja, ko var redzēt vēl šobaltdien, ja labi ieskatās.
Dažreiz domāju, kā tas tā gadījās, ko es tur līdu...