![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Dārgā dienasgrāmat, mīļo dakter! Es grib pastāstīt par vien man personībs šķautn. Jo raugi – es taisni pavelkās uz visu grūšo. Es, raug, rad sev grūtībs, lai pēcāk tās var pārvarēt.
Es dar visu tādos lielos apmēros, ja es vār kād zup, ta tur i riktīg daudz, tā ka pietiek i pašam i Sašam. Un, ja nāk ciemiņ, es paliek galīg trak, sāk gandrīz vai taisīt remot uzreiz. Ja es ej iekš kād pārgājien, ta tas vienmēr iznāk tāds garāks, un es vienmēr iekuļs iekš kād krenķ. Un ta vēl man parasti visād bērnīš sanāk, lai es viņs pieskat, re ku es te viņdien gāj uz veikal pirkt sev kād štāt, bet man meitiņ sak, ka viņ ar grib nākt, un viņs draudzenīt ar grib nākt un otr meitiņ ar grib nākt. Un ta mēs nojājas pa to lielveikal kād pusdien ar kād trīs bērn, kamēr man sagribas aizsūtīt viņs vis trīs uz Mēnes. Un kad es aiziet uz vien sportklub, ta uzreiz pajem tās smagākās hantels, tā ka otrā dienā ne pisēj, ne karognesēj.
Svētdienas dienā pielasīt pāra spaņņu sēņu - tas man nieks. Un pēcāk tīrīt, un cept un šmorēt līdz diviem naktē. Un ta iet uz darb a tād negulējuš skat, kā ak lakstīgala nedziedi... Un visi mani radiņi un pazīstamiņie arī visādīg man palīdz, ka es varu tās grūtības pārvarēt. Reku - Manu Meitu Tēvs, kas ir dižs karotā.... sēņotājs. Viņam tie brīvie rīti, un ta es pēc darb vakarā pārnāk iekš to nam visa tāda aizkususe – bet tur uzturs sagādāts. Viņš i sanes kād treji spaņņi sēņu. Ko ēst bērniem. Un vēl viens pa grīdu izkaisīts.
Un tad atkal vien man radu meitiņ pras, Boženiņ, vai ta tu gribēs kād ābol suliņ, ko? Un ir atkal svētdiens vakars. Jebkur cit mātesmeit manā vietā teikt, nē jel, Katržinka, ielej ka tu to sulu sev, zin kur. Es grib svētdienā uz božņeicu un krogu noiet un atpūsties. (Jo tā meitenīt i tād, kurai vīrs i nopircs vien laukumāj, lai sieviņai prāts uz nedarbiem nenesas, kamēr pats pa komandējumiem un bordeļiem. Un tai lauku mājā viņai i viens riktīgs ābeļdārzs un diudesnt upeņkrūmi. Un ta viņ vēl pavasaros iedo kaimiņJeškam polšu un tas uzar viņai to atmatu (tiešā nozīmē, ja!) un viņ sastād tur kāds 100 metrs a kartupeļ un burkān un to bieš ar. Un ta ravē pūzdam visu caur vasariņ. Un rudeņos pieber saviem radiņ un draudziņ mājs pills a to gatav produkcij. Nu ta jūs ar saprot, cik vinei tās suls i, jo tai meitiņ ar patīk tās grūtibs pārvarēt.) Bet es saku, protams, māsiņ, do tik šurp. Bērnīšiem noderēs. Ziemā būs garšigs. Un tad es dabon 50 (piecdesmit) litrus sulas. Svētdiens vakarī. Jānudien. Un tagadīt tā sul man i visur. Vasarā es atkal šitā dabon kāds diudesnt kg gurķ.
Un ta man vēl papiņš i mednieks. Viņš iet šaun visād zvēriņ. Un viņš mēdz atnest kād 10 kg gaļs uzreiz. Svētdiens vakarā, kur otrā dienā man uz darb.
Jūs jau redz, ka man tāpat nau viegl, bet es tā domaj, ka es vēl gribēt kād budulaj, kas i makšķernieks, lai viš man nes kād mais ar zivēm, lai man nau garš laiks pa naktēm.
Dārgi draug, ja jūs pazīst kādu kundziņ’, kurš grib nokniebties tik iekš to šūpuļtīkl, bet stāvus, pie tam iekš vārtsarg mask un hidrotērp, pado’ man ziņu, tas, lūk, man īsti ģeldīgs tautudēliņš.
Es dar visu tādos lielos apmēros, ja es vār kād zup, ta tur i riktīg daudz, tā ka pietiek i pašam i Sašam. Un, ja nāk ciemiņ, es paliek galīg trak, sāk gandrīz vai taisīt remot uzreiz. Ja es ej iekš kād pārgājien, ta tas vienmēr iznāk tāds garāks, un es vienmēr iekuļs iekš kād krenķ. Un ta vēl man parasti visād bērnīš sanāk, lai es viņs pieskat, re ku es te viņdien gāj uz veikal pirkt sev kād štāt, bet man meitiņ sak, ka viņ ar grib nākt, un viņs draudzenīt ar grib nākt un otr meitiņ ar grib nākt. Un ta mēs nojājas pa to lielveikal kād pusdien ar kād trīs bērn, kamēr man sagribas aizsūtīt viņs vis trīs uz Mēnes. Un kad es aiziet uz vien sportklub, ta uzreiz pajem tās smagākās hantels, tā ka otrā dienā ne pisēj, ne karognesēj.
Svētdienas dienā pielasīt pāra spaņņu sēņu - tas man nieks. Un pēcāk tīrīt, un cept un šmorēt līdz diviem naktē. Un ta iet uz darb a tād negulējuš skat, kā ak lakstīgala nedziedi... Un visi mani radiņi un pazīstamiņie arī visādīg man palīdz, ka es varu tās grūtības pārvarēt. Reku - Manu Meitu Tēvs, kas ir dižs karotā.... sēņotājs. Viņam tie brīvie rīti, un ta es pēc darb vakarā pārnāk iekš to nam visa tāda aizkususe – bet tur uzturs sagādāts. Viņš i sanes kād treji spaņņi sēņu. Ko ēst bērniem. Un vēl viens pa grīdu izkaisīts.
Un tad atkal vien man radu meitiņ pras, Boženiņ, vai ta tu gribēs kād ābol suliņ, ko? Un ir atkal svētdiens vakars. Jebkur cit mātesmeit manā vietā teikt, nē jel, Katržinka, ielej ka tu to sulu sev, zin kur. Es grib svētdienā uz božņeicu un krogu noiet un atpūsties. (Jo tā meitenīt i tād, kurai vīrs i nopircs vien laukumāj, lai sieviņai prāts uz nedarbiem nenesas, kamēr pats pa komandējumiem un bordeļiem. Un tai lauku mājā viņai i viens riktīgs ābeļdārzs un diudesnt upeņkrūmi. Un ta viņ vēl pavasaros iedo kaimiņJeškam polšu un tas uzar viņai to atmatu (tiešā nozīmē, ja!) un viņ sastād tur kāds 100 metrs a kartupeļ un burkān un to bieš ar. Un ta ravē pūzdam visu caur vasariņ. Un rudeņos pieber saviem radiņ un draudziņ mājs pills a to gatav produkcij. Nu ta jūs ar saprot, cik vinei tās suls i, jo tai meitiņ ar patīk tās grūtibs pārvarēt.) Bet es saku, protams, māsiņ, do tik šurp. Bērnīšiem noderēs. Ziemā būs garšigs. Un tad es dabon 50 (piecdesmit) litrus sulas. Svētdiens vakarī. Jānudien. Un tagadīt tā sul man i visur. Vasarā es atkal šitā dabon kāds diudesnt kg gurķ.
Un ta man vēl papiņš i mednieks. Viņš iet šaun visād zvēriņ. Un viņš mēdz atnest kād 10 kg gaļs uzreiz. Svētdiens vakarā, kur otrā dienā man uz darb.
Jūs jau redz, ka man tāpat nau viegl, bet es tā domaj, ka es vēl gribēt kād budulaj, kas i makšķernieks, lai viš man nes kād mais ar zivēm, lai man nau garš laiks pa naktēm.
Dārgi draug, ja jūs pazīst kādu kundziņ’, kurš grib nokniebties tik iekš to šūpuļtīkl, bet stāvus, pie tam iekš vārtsarg mask un hidrotērp, pado’ man ziņu, tas, lūk, man īsti ģeldīgs tautudēliņš.