Božena Chodunska

Kad puķainā prikidā ģērbts mazlitrāžas meitietis pēc garas darba dienas raiti soļo pa Miesta lauku teritorijas nomaļu taciņu uz vasarnīcu, vienlaicīgi tukšojot godīgi nopelnīto aluspudeli, visi sastaptie Miesta etiķi, kuri neiedomājamos daudzumos kluso kā zombji pēkšņi iznirst no biežņas vai nāk pretī pa taku, priecīgi smaida, māj ar rokām, noraugās ar baltu skaudību un pat apsveic ar frāzi " O pozdravļjaju! Vi uže s pivkom!".
Piebildīšu, ka ēdot krabju nūjiņas pa taisno no pakas tas pats sievišķis to pašu ceļu var mērot neviena neievērots.

Pretī mani nodarbinošajam Uzņēmumam parastā daudzdzivokļu namā dzīvo kāds kungs vidējos gados, nē drīzāk gan pāri vidējiem, kurš vēl nav zaudējis cerību, jo veļu uz balkonija viņš iet kārt gluži kails.
Līdz ar to labticīgiem darbiniekiem, kuri apsēdušies āra kafejnīcā apēst savu saldējumu vai zupu, šis šovs ir garantēts, ja vien viņi neskatās vienīgi savā barības traukā.