Božena Chodunska

Ou main Gott! Pagalmā urbj! Tas mūsu kompānijas nama apsaimniekotājs gudri dar’ ko jau darīdams. Viņš sagaid’ to 30 grād’ karstum’ un tad sūt’ tos zēns iekš tiem kombinezoniem ar atkailināt’ ķermeņ’ augšdaļ’, resp. topless, lai viņi urbj pagalmā to asfalt’ un tais to nelab troksn’ un smak’!
Lūk! Un tagadīt es atbrauc tērpusies tanī briesmīgā lietišķā klozē un zeķbiksēs visa tāda karsta un sasvīdusi un atrod, ka zem logiem urbj tā, ka vārnas krīt no ligzdām un govis norautu pienu (ja te būtu govis). Jā, un tagad mums ir izvēles grūtības. Turēt ciet logu un neelpot jauko mazo nupat sākušos lietutiņu, vai turēt logu wide open un klausīties ratatatatabrBRRRRRRRRRRRRRRRRRRR BR-BR- BR-BR- BR-BR- BR-BR- BR-BR- BR-BR- BR-BR- BR-BR-BRRRRRRRRRRRRRRRRRRR. Es reāli nevaru sareizināt pat 2x2, nerunājot par saliktām procentēm, tāpēc sēžu un rakstu šo nākamajām paaudzēm.
Vienvārdsakot, viss ir kā labu vācu filmu „ar saturu” sākumā - iedeguši brūni remontstrādnieku ķermeņi vizoši sviedru tērcītēs un lietū un ofisu meitenes, kas kārstās pa logiem.
Un ziniet , ko es tūlīt darīšu? Es atpogāšu blūzītei trīs augšējās pogas, izkāršos pa logu un izkāršu pupus, un saukšu: „Jaunais cilvēk, ei, jaunais cilvēk! Panāciet šurpu! Ko jūs darāt brīvdienās? Ak neko? Tad nāciet te sestdien un svētdien un URBIET un trokšņojiet uz vella paraušanu, jo sestdien un svētdien es te nestrādāšu!”

pl. 18.05. Viņu izturība ir neizmērojama. (Ko nevar teikt par manējo). Viņi joprojām urbj. Šie čaklie, puskailie puiši. Rokās viņiem naski kustās pneimatiskie urbji (vai āmuri). Tie dragā pelēko, nejūtīgo asfaltu (kamēr kosmodroma cienīgais troksnis dragā manu prātu, ja gribam būt precīzi). Tā nu nevienlīdzīgajā cīņā sevi atzīstu par zaudētāju un braucu uz vasarnīcu dzert aukstu alu, kamēr viņi paliek urbt! (Es nevarētu teikt, ka tas neiepriecina).