No sirds un no rajona
Mans rajons, where I dwell in, ir daiļš aptuveni 3 nedēļas gadā:
1) kaut kad maijā/aprīli atkarībā no klimaksa... klimata īpatnībām, kad zied viss, kas vēl nav nozāģēts, izmīts vai citādi izmaurots; zied Kaukāza plūmes, ķirši, paradīzes ābeles (ābelei līdzīgs priekšmets ar maziem, mazītiņiem ābolīšiem, kurus var kompotēt un līdzīgi izdarīties), sētnieces iepostās prīmulas, dažas aizkavējušās pulkstenītes, un viss iepriekš aprakstītais smaržo tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā, un gribas skriet cauri visam šim zaļumam un baltumam un kliegt... nu tādu īstu pilnas sirds kliedzienu, A-A-A-A-Aāaaaaa J-O-O-O-B-T-V-O-O-O-J-U-U-U M-A-A-A-T-J!!! Pavasaris mūsu rajonā ir apsolījums vēlēšanu gadā. Tad kādu brīdi vēlāk zied ceriņi, jā, un viens tieši pie bērnistabas loga, smarža iekļūst tieši istabā, un tu lāga nemaz nevari mierīgi un mietpilsoniski atdusēties.
Pa logu paveras diezgan glīts skats uz bērzu, zem kura ir apbedīti mūsu iepriekšējie kāmīši, pīlādzi, sniegogu krūmu un, jel nepriecājies pāragri, Mans Jaunais Draugs, uz auklas izkārtie kaimiņu veļas komplektiem. Aizvakar cieši blakus kaimiņienes stringiem kā mēms atgādinājums par nenovēršamo vecumu karājās arī viņas mammas, pavecas krievu kundzītes, izpletņa lieluma apakšbikses un baiss krūšturis.
2) rudenī, kad daudzās lapas ir sarunājušas būt tik košas, sarkanas un dzeltenas, ka to tak viena mirstīga cilvēka acs nemaz nevar uzskatīt bez aizgrābtības. Lapas mēs lasām (uzmanoties no suņu atstātā organiskā mantojuma un nesam mājās.
3) īsajos klimatiskā apmulsuma brīžos, kad visu, gan daiļo, gan neglīto pārklāj sniegs. Tad vienu īsu brīdi itin viss ir skaists.
Jā, un vēl mums ir kastaņu aleja, bet to es nemaz nevaru ne dziesmā apdziedāt ne pasakā izstāstīt, lai neierindotos banalitāšu topa augšgalā.
1) kaut kad maijā/aprīli atkarībā no klimaksa... klimata īpatnībām, kad zied viss, kas vēl nav nozāģēts, izmīts vai citādi izmaurots; zied Kaukāza plūmes, ķirši, paradīzes ābeles (ābelei līdzīgs priekšmets ar maziem, mazītiņiem ābolīšiem, kurus var kompotēt un līdzīgi izdarīties), sētnieces iepostās prīmulas, dažas aizkavējušās pulkstenītes, un viss iepriekš aprakstītais smaržo tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā, un gribas skriet cauri visam šim zaļumam un baltumam un kliegt... nu tādu īstu pilnas sirds kliedzienu, A-A-A-A-Aāaaaaa J-O-O-O-B-T-V-O-O-O-J-U-U-U M-A-A-A-T-J!!! Pavasaris mūsu rajonā ir apsolījums vēlēšanu gadā. Tad kādu brīdi vēlāk zied ceriņi, jā, un viens tieši pie bērnistabas loga, smarža iekļūst tieši istabā, un tu lāga nemaz nevari mierīgi un mietpilsoniski atdusēties.
Pa logu paveras diezgan glīts skats uz bērzu, zem kura ir apbedīti mūsu iepriekšējie kāmīši, pīlādzi, sniegogu krūmu un, jel nepriecājies pāragri, Mans Jaunais Draugs, uz auklas izkārtie kaimiņu veļas komplektiem. Aizvakar cieši blakus kaimiņienes stringiem kā mēms atgādinājums par nenovēršamo vecumu karājās arī viņas mammas, pavecas krievu kundzītes, izpletņa lieluma apakšbikses un baiss krūšturis.
2) rudenī, kad daudzās lapas ir sarunājušas būt tik košas, sarkanas un dzeltenas, ka to tak viena mirstīga cilvēka acs nemaz nevar uzskatīt bez aizgrābtības. Lapas mēs lasām (uzmanoties no suņu atstātā organiskā mantojuma un nesam mājās.
3) īsajos klimatiskā apmulsuma brīžos, kad visu, gan daiļo, gan neglīto pārklāj sniegs. Tad vienu īsu brīdi itin viss ir skaists.
Jā, un vēl mums ir kastaņu aleja, bet to es nemaz nevaru ne dziesmā apdziedāt ne pasakā izstāstīt, lai neierindotos banalitāšu topa augšgalā.