Božena Chodunska

Es jau vēl nepateicu, ka izgājšsvētdien ceļi noveda mani Valmierā, no kuras pārmaiņas pēc šoreiz izdevās redzēt ko vairāk kā benzīntanku un upi Gauja. Visi kārtīgi cilvēki nobraukuši svešā pilsētā vienmēr Remarka vīzē izstāsta pakaļpalicējiem kādus pildītus samus ēduši un kālvadosus dzēruši. Tad nu lūk, nabaga rīdziniekiem nenākas nemaz tik viegli izlemt, kur nodoties baribas uzņemšanai, sevišķi, ja līdzi ir 3 nepilngadīgie. Beigu beigās uz ielas uzrunātā randomizētā laipnā garāmgājēja ar bērneļiem mātes viedumā izstastīja, lai vai kā, ar bērniem esot jāiet uz Bastionu ap stūri, ko apstiprināja arī viņas meitiņa. Ēdiens bija nudien pieklājīgs, un katrs jaunietis dabūja pēc vēlmēm un nopelniem, kurš frī, kurš kaut ko sportiski diētisku, vienīgi manu visas veltni bija gatavojis iemīlējies pavārs, un turku zirņi pacieti, bet to jau vairāk jāpārmet turkiem, un šitas Bastions jau nevaid restorāns, bet kārtīga kantīne. Toties viņiem ir Mājas Saldējums, un par šito gan pateikšu, mīļo Garkājtētiņ, ka briesmīgi apavainošos, ja jūs Valmierāi caurbraucoti nenogaršosiet vismaz trīs zortes no piecām, kuras visas bija teicamas un augsti godājamas starp saldējumiem, enģeļi tādu saldējumu nav ēduši.