Božena Chodunska

Unbelievable. Vakar notiek kaut kas neticams. Nākot no Jaunā Daudzsološā Darba, manā pašas rajonā (no sirds un no rajona) un tas nav nekāds TĀDS rajons, parasts šmucrajons ar varbūt kādu kušķi vairāk zaļumu, kā Citu Cilvēku Rajonos, man cīši blakus piestāj auto (kaut kāda mazda, vai toijota vai kaut kas tamlīdzīgs, ne pārāk jauna, toties zaļgana), no kuras izliecas jauns, paglīts pilsonis, vai drīzāk nepilsonis un uzrunā mani, Jūsu Padevīgu Kalponi, šādiem vārdiem - Djevuška (!!!?), a možno s vami poznakomitsja? Es vēl mazliet nesaklausu (domāju, maz' kas - cilvēkam vajag zināt, kur piena bode, vienmēr laipni), tālabad šamais savu sakāmo ir spiests atkārtot vēlreiz, uz ko es atbildu, ka vsjo taki ņjebudu znakomitsja. "A po čemu?'" , šis neatlaižas, "u meņja plohoje nastrojeņije, hočetsja s vami poznakomitsja". Atcērtu: "Potomu, što u meņja muž i troje djetjej". Aha! Prom gan!
Domāju, nez',kas tam bija aiz ādas? Orgānu donoru mednieks, što ļi? Vai viņš iekāroja manas lieliskās, mazliet pielonefrītiskās nieres? Aknas? Kā var zināt, ka man nav hepatīts vai ciroze? Acis? Jēziņ, man ir viegls astigmatims. Gribēja seksu? Božeņki! Ar Mujer from da street? AIDS laikmetā? Sak viens cilvēks, vai es izskatījos kā nebūt varen izaicinoši savās Godīgas Kantoristes klōzēs? Cilvēks ar īpašām Vajadzībām? Saskatīja manu daiļo dvēseli? Hā, var būt es esmu paranoidāla mormone. Bet varbūt Tas Kungs sūtīja man True Love, bet es, muļķe, nenopirku loterijas biļeti!?