Božena Chodunska

Darbs padarīs cilvēku taisni atpakaļam par mērkaķi, es jums saku, tā ja. Atliek cilvēku nostrādināt tā, ka viņš (nu labi, viņa) vakarā gribēs tikai likties slīpi un pa retam ko apēst, un redzēsiet, nebūs tāļi tie laiki, kad šitentā nodarbināts ļautiņš referendumā tīri aiz saguruma nobalsos par sieviešu balsstiesību aizliegšanu. Starp citu, kā labā nostrādināts, es prasu? Protams, resna svešžemju investora!
Ja par investoriem runājam, lūk, 4 klases grāmatā ir Linarda Laicena 1928.gada dzejolis, "Saruna ar bērnu".

Kāpēc nava tam onkuļam kājas?
— Karā tam nošāva, bērns.
Kāpēc tam onkuļam nošāva kāju?
— Grūti to izskaidrot, bērns.
Kāpēc bij karā tam jāiet, lai nošauj?
— Buržuji dzina to, bērns.
Kāpēc to onkuli buržuji dzina?
— Naudas tie gribēja, bērns.
Kur viņi lika to naudu no kara?
— Resnumā saēdās, bērns.
Gribu, lai cilvēki buržujus karo.
— Tā nerunā, bērns.
Es gribu!

Pie vārda "buržujs" ir mazītiņa zvaigznīte un zemāk skaidrojums "bagātnieki".

Šitā jau var kļūt par zociālistu!