Božena Chodunska

JRT reiz postulēja, ka jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas, kopā ņemtas. Es uzstāju, ka atsevišķas dzīves epizodes brēktin brēc pēc filmēšanas, tas ir jau gatavs kino. Tarantīno var iegriezties manā rajonā paklausīties dīko etiķu odekolona dzērāju sarunas saviem beztolka dialogiem.
Mana civilā dzīve lielākoties ir sitkoms, cilvēki dzīvē nevij tādus kalambūrus. Kusturica droši gribētu filmēt to vietu, kur mans papus ver garāžu un rāda savam aizjūras brālēnam savu veco, bet ejošo žiguli.
Man ir arī viens sens gabaliņš, ko varētu filmēt Džārmušs, proti:
Līgo naktī divi astoņpadsmit gadus veci radījumi - jauniete un jaunietis, nošķiras no citiem tāda pat vecuma Vanaga kapātājiem, jo viņiem, saproties, tur romantika un jāmīl. Viņi tātad dodas Mežā. Mežs ir tumšs, taka nav saredzama, smaržo zāle, samītās papardes, augstu virs galvas virs koku galotnēm gaišāks debesu laukumiņš, viņi ir divi vien, pār viņiem nolīst mūžība un neliels Jāņu lietus, viņi pavada mežā visu nakti, roku rokā viņi iet cauri tumsai, visapkārt mirguļo jāņtārpiņi. Beidzot mežs kļūst skrajāks, jaunieši noprot, ka nonākuši milzīgā klajumā vai izcirtumā. Viņi dodas tālāk, kājas pinas papardēs un zālē. Nonākuši klajuma vidū viņi apskaujas jo cieši, viņi stāv tur kā vienīgie uz planētas Zeme ilgi, ilgi.
Pamazām svīst gaisma, jāņtārpiņi dziest un rēnajā rīta gaismā abi redz, ka stāv milzīgas apokaliptiskas izgāztuves vidū uz kārtīgas rūpniecisko atkritumu kaudzes. Aiziet beigu titri.